Pusi dienas biju nojājies ar Ubuntu (to taču nav iespējams
uzinstalēt bez kļūdām! error writing 'stdout': Broken pipe
), tad
man viss apnika, turklāt vēl antikrists mani nosauca par geju (vai vismaz nodomāja),
un tad nu es devos. Izbraucienā ar riteni.
No sākuma aizbraucu uz Saltavotu pēc ūdens, lai būtu ko dzert pa ceļam. Tad griezos atpakaļ uz Siguldas pusi un ieraudzīju, ka tālumā līst, pamatīgi līst lietus. Taču tas izskatījās pietiekami tālu, lai es to neņemtu vērā. Nebija arī īsti skaidrs, uz kuru pusi pūš vējs. Dubļiniekus biju uzlicis, tomēr pasūkstījos, ka nevajadzēja, tie nedaudz traucē un vispār. Nolēmu izmest riņķīti cauri Turaidai un tad jau matīs, kur vēl izdomāšu aizbraukt.
Vējš bija pamatīgs, pats nepatīkamākais, protams, ir pēkšņs sānvējš. Taču uz ceļa tomēr paliku, ne ar vienu nesaskrējos. Tiklīdz pārbraucu pāri Gaujas tiltam, tā izrādījās, ka ceļš ir slapjš. Jo tālāk braucu, jo tuvāk Turaidai un jo slapjāks. Bet nelīst. Uzbraucu Turaidā, tur vispār viss pludo. No dubļiniekiem jau lielas jēgas nav, es vienkārši lēnām čunčināju uz priekšu.
Kādu gabalu aiz Turaidas (pagriezos uz Raganas pusi) biju nobraucis, kad sāka līt. Tā pavisam nedaudz, lielām lāsēm. Super! Saule gandrīz virs galvas spoži spīd zilās debesīs. Ir silts un mitrs gaiss. Ceļš pludo un saule atspīd. Retas, lielas, vēsas lietuslāses krīt. Katrs zāles stiebriņš ir koši zaļš un mirdzošs. Neiedomājami. Es uz ceļa viens pats lēnā garā ripinos. Pēc tam sāka līt pamatīgāk, taču tik silts un saule tā arī nepārstāj spīdēt.. Mm.. Trūkst vārdu, lai to sajūtu aprakstītu, trūkst iztēles, lai to visu vienkārši iedomātos.
Pēc tam pāris minūtes pastāvēju zem koka, jo lija tomēr tā diezgan. Nogriezos no ceļa, lai nobrauktu gar Velnalu un tiktu līdz Kaķīškalnam. Dažas mazas pasaulītes ar kājām gaisā redzamas ūdenslāsēs, kas pieķērušās ķiverei. Izbraucu klajumā un ziemeļpusē divi spilgti varavīkšņu pusloki. Lietus joprojām neliels, siiilts, saule spīd. Nu vispār! Skaisti.
Krimuldā visi cilvēki, ko pamanīju, tādi laiski un smaidīgi. Bez maz vai Lenona vārdiem izsakoties – “imagine all the people live in love and peace.” Parasti jau lietus ietekmē tieši pretēji. Pēc tam nobrauciens no Krimuldas līdz Gaujai, līdz Kājnieku tiltam tik jauks vairs nebija. Tur tagad jau bija tiešām slapjš un dubļains, bet man gludas riepas un uzmanības trūkums. Nošmulējos nedaudz, taču gandrīz nolikos diezgan pamatīgi. Noslidinājos vienā vietā. Lai nu kā, uz tilta tiku. (Tur pat bija cilvēki!) Un tiku arī tam pāri, paslidinājos vēl mazliet.
Kādu gabaliņu tālāk aiz tā braucu gar pļavu un iedomājos, ka šogad vēl neesmu ēdis spradzenes. Tieši tajā mirklī ceļa malā pamanu ogas. Daudz. Kāpju nost no riteņa un brienu pļavā. Mielojos ar meža zemenēm un kazenēm un pie reizes arī baroju odus. Atkal uznāk neliels lietiņš. Bet kas par baudu salasīt pilnu sauju ogām un tad tās visas iestūķēt mutē. Kad nu vairs neko ēdamu sev apkārt nemanīju, tad braucu tālāk.
Neliels prieciņš, ka pa nelīdzenu un stāvu ceļu es ar riteni spēju uzrāpties ātrāk kā igauņi ar mašīnu. Braucu lēnām cauri Kaķīškalnam, beidzot dzēru ūdeni, jo pirms tam es būtu nolicies, ja būtu to darījis. Likās, ka pamanīju savu bijušo sapņu meiteni, taču biju pārāk par to nepārliecināts un arī sasmērējies, lai gribētu to pārbaudīt precīzāk. Jutos nedaudz mitrs, taču tiešām labi. Divu stundu laikā paspēju salīt diezgan daudzas reizes, katrā ziņā pēc piektās es tālāk vairs neskaitīju. Sprogains kļuvu, ja kas.
Atbraucu mājās un mani sagaida.. pusdienas! Turklāt vēl siltas. Turklāt ne tikai pašas pusdienas, bet arī pankūkas! Jipī jei! Piezvanīju tai meitenei, kuru laikam redzēju, apsveicu viņu vārdadienā, noskaidroju, ka tā patiešām bija viņa, kuru redzēju. Papļāpājām un viņa teica, ka piezvanīs man vēl, netīšām nosaucu viņu par mīļo. Puncīt's pilns, man ir labi. Idille. Šodien esmu labs. Miers virs manas zemes, un cilvēkiem labs prāts. Man arī. Pīs on jū! (Kamēr rakstīju, arī Ubuntu, maita tāds, uzinstalējies.)