Pirmais mītings pagāja daudz ātrāk, kā bija plānots, un jau desmitos biju ticis pie potes. Turklāt nākošai jābūt pēc pus-, bet pēdējai – pēc 11 mēnešiem, nevis viena un 36. Man pat īsti nesāpēja, vien budžeta deficīts pieauga. :)

Otrā tikšanās bija nu vienkārši vispār! Pat neskatoties uz manu laicīgo nespēju elpot klusi un nez kur it kā pazudušo balsi. Viņa bija vēl brīnišķīgāka, kā es atcerējos. Turklāt – viņa atcerējās mani (!!). Viņai ir tik skaistas acis un lūpas. Un viņa smaržoja tikpat jauki, kā viņas balss skan. Viņai bija rozā nagi un matos – balta puķīte. Un tik siltas rokas. Arī viņa uzsmaidīja man! (Bučas annuskai un sirkei. :) Jūs esat labās!)

Trešais pasākums man ir beidzies, vēl īsti nesācies, jo sapratu, ka Siguldā daudz vairāk skan krievu valoda kā ikdienā, tāpēc nav vērts pat tuvoties pūlim. Turklāt nomedīt tur dute (ai, tāpat vien) nav iespējams viena gauži vienkārša iemesla dēļ – man nav ne mazākās jausmas, kas viņa ir.

Līdz ar to, ja man tagad izdotos atrast pavadoni, kas laikā atrastu viinogas kaut kur Šampēterī, tad es pat ļoti labprāt piedalītos viņu pasākumā. Bet tas nu man toč nespīd. Nākošreiz neļaujiet man atrast trīs aizbildinājumus!