Vakar vakarā tiku atstāts viens pats mājās. Pārējie devās vēlēt pašvaldību. Heh.. Es nē, jo patiešām nevarēju izlemt, par ko. Par personībām es neparko mūžā nebalsotu. Par partiju programmām – kurš gan mūsdienās to dara..? Par pārliecību (piemēram, par zaļajiem, jo tie ir zaļie) arī ne, jo man šķiet, ka Siguldā viņu nav. Un pēdējā brīdī doties uz vēlēšanu iecirkni, lai to noskaidrotu, man negribējās. Es pats sev šķistu smieklīgs. Un iemeslus jau var atrast vēl. Nu, piemēram. Varbūt, ka nevarēju izšķirties, vai balsot par kādreizējās labākās draudzenes tēvu vai arī par kādreizējā drauga māti. Sniegs arī pamatīgi putināja. Gribēju nodarboties ar tā pārcilāšanu, bet tad atliku uz šo rītu, kad tas būs vairāk. Vēl es vakar taisījos cept auzu pārslu cepumus. Arī labs iemesls (iegansts), lai gan neko tā arī neizdarīju. Ā, un vēl jau bija jāattur rikella no Rīgas noslīcināšanas. Nu, re – atradu veselu čupu ar attaisnojumiem.
Pēc tam kaķis mani nedaudz paspīdzināja. Es neatbildēju, jo zināju, ka būs tikai sliktāk (man, manām rokām). Tad es devos nedaudz pamieloties ar skābu krējumu. Ziniet, es uzskatu, ka skābs krējums ir viena no pašām gardākajām nopērkamajām lietām. Tieši nopērkamajām, jo tā susla, ko dažreiz atved "tantiņas no laukiem, kurām rezerves riepa no taukiem", nemaz nav skābs krējums, lai arī tā saucas. Patiesībā tas ir saldens un ir griežams šķēlēs. Taču pērkamais.. Mm.. Lielos daudzumos jau jebkas ir kaitīgs un es ieturu mēru mielojoties.
Vēl es esmu ticis pie jaunas mūzikas. Un vakar gandrīz apraudājos. Nopietni. Es klausījos Damien Rice dziesmu Creep. Tā ir tā pati Radiohead dziesma, tikai izpilda DR. Bet nu Radiohead izpildījumā tā nav neko uzmundrinoša, taču kā Damien Rice akustiski, tā vispār man velk uz piņņu (un es mīlu Lisa Hannigan). Man vienalga, ko par mani domā. Lai nekas nebūtu tik vienkāršs, kā nākošā atskanēja Tears for Fears dziesma Pharaohs no Groove Armada miksu ambient'ā albuma Back to Mine. Tas Tears for Fears gabals jau ir brīnišķīgs, un vēl šis izpildījums.. Un tad es iedomājos, kas stāv aiz tā visa, ka.. Tajā brīdī es arī cēlā klusumā devos pie ledusskapja pēc krējuma.
Ā, vēl kas. Kaut kad labi sen uz bash.org redzēju kādu sarunu (vairs neatronu), kur viens stāstīja, ka kādā sistēmas administratoru forumā publicējis jautājumu, kā uz Win2K iespējams ierobežot lietotāja konta darbības laiku. Un pēc tam saņēma daudzus jautājumus no lielu kompāniju sisadminiem ar jautājumu, vai viņš uzzināja atbildi. Beigās viņš piebilda, ka viņi visi būtu ļoti izbrīnīti, ja uzzinātu, ka viņš tikai vēlējās ierobežot laiku, ko mazais brālīt's pavada pie kompja.
Nu, lūk. Līdz šim man likās, ka kaut kas tāds notiek vien ar citiem. Līdz vienu nakti saņēmu meilu no kāda Bostonas uzņēmēja līdzīgā sakarā. Un tagad man jāsarakstās ar viņu, lai veidotu kaut kādu tiešsaistes laikrakstu vai ko tādu. Šķiet, ka mans meils publiski pieejams vien Cibas userinfo. Viņš pat prasīja manu telefona numuru. Psc.. Nu.. Ziņkārība nogalināja kaķi, ja? Es varu būt nākošais, ne?