Es nevēlos nodarboties ar demagoģiju vai ko tādu. Un tomēr.. Paskatieties apkārt!
Pirms daudziem gadiem kādā Neapoles fabrikā strādāja desmit gadus vecs puisēns. Viņš ilgojās kļūt par dziedoni, bet pirmais skolotājs laupīja drosmi, jo pateica: “Tev vispār nav balss. Tu dziedi tā, it kā vējš grabinātu loga slēģus.”
Taču viņa māmuļa, vienkārša zemniece, apskāva zēnu, uzslavēja viņu, apgalvoja, ka viņš varot dziedāt, ka viņa jau saklausot pirmos panākumus viņa dziedāšanā, un pati staigāja basām kājām, lai tikai ietaupītu naudu dēla mūzikas stundām. Un mātes, zemnieksievas, uzslava pārvērta zēna dzīvi. Viņu sauca Enriko Karūzo, un viņš kļuva par vienu no sava laika dižākajiem un slavenākajiem operdziedoņiem.
19.gs. sākumā kāds jauneklis Londonā juta aicinājumu kļūt par rakstnieku. Taču šķita, ka visi apstākļi vēršas pret viņu. Skolā viņš paguva saiet tikai četrus gadus. Tēvs tika ieslodzīts parādu cietumā, un jauneklim bieži vien nācās ciest badu. Pēdīgi viņš dabūja necilu darbu: žurku apsēstā noliktavas šķūnī viņš lipināja etiķetes uz zābakziedes pudelēm. Naktīs viņš gulēja netīros bēniņos kopā ar citiem zēniem – Londonas graustu paklīdeņiem. Tik maz viņam bija ticības savām rakstnieka spējām, ka viņš izzagās melnā naktī iemest pastkastīte pirmo manuskriptu – slepus, lai neviens par viņu nesmietos. Stāsts pēc stāsta tika noraidīts. Tomēr beidzot pienāca lielā diena, kad vienu stāstu pieņēma. Tiesa, viņš nedabūja par to ne šiliņa, bet viens redaktors bija viņu uzslavējis. Viens redaktors bija viņu atzinis. Viņš bija tā satraukts, ka, asarām pār vaigiem ritot, bezmērķīgi klīda pa ielām.
Uzslava, atzinība, ko viņš saņēma ar viena stāsta publicēšanu, pārvērta visu viņa dzīvi; ja nebūtu radies šis stimuls, viņš varbūt visu mūžu būtu nostrādājis žurku apsēstās fabrikās. Jūs droši vien esat dzirdējuši par šo zēnu. Viņa vārds bija Čārlzs Dikenss.
Kāds cits Londonas zēns strādāja par pārdevēju pārtikas veikalā. Ik rītu viņam vajadzēja celties piecos, izslaucīt veikalu un pēc tam vergot 14 stundu. Tie bija īsti spaidu darbi, un viņš tos nicināja. Divus gadus nomocījies, viņš ilgāk nespēja izturēt, tālab vienu rītu piecēlās un, brokastis nesagaidījis, nosoļoja 15 jūdžu, līdz nokļuva pie mātes, kas strādāja par nama pārzini.
Viņš bija gluži kā bez prāta. Lūdzās māti, raudāja. Zvērēja, ka nogalināsies, ja vēl ilgāk vajadzēs palikt veikalā. Tad viņš aizrakstīja garu, izmisīgu vēstuli savam bijušajam skolmeistaram, pavēstīdams, ka nonācis galējā postā un negrib vairs dzīvot. Vecais skolmeistars viņu mazliet uzslavēja un iedrošināja – viņš esot zēns ar gaišu galvu, patiesi radīts labākam darbam, un pēdīgi izgādāja viņam skolotāja vietu.
Uzslava pilnīgi pārvērta zēna nākotni un vienlaikus ievilka dziļu sliedi angļu literatūrā. Šis pats zēns sarakstīja daudz slavenu grāmatu un ar spalvu nopelnīja miljons dolāru. Viņa vārds: Herberts Džordžs Velss.
Aizstāt kritizēšanu ar uzslavu ir B. F. Skinnera mācības pamatkoncepcija. Šis mūsdienu lielais psihologs eksperimentos ar dzīvniekiem un cilvēkiem pierādījis, ka, reducējot kritiku un kāpinot uzslavu, labie darbi kļūst redzamāki, bet vājākie atrofējas.
Dale Carnegie, «How to win friends and influence people», 1936.