Diena, 24.02.2005, Laila Pakalniņa, “Partijas uzdevumi”:
Uzdevums. Valstī ir teritorijas, kur visas sabiedrības interesēs neviens neko nedrīkst būvēt. Kas tur drīkst būvēt?
Atbilde “Tā kā tās ir dabas pamatnes teritorijas, tur savas ligzdas drīkst vīt putni” ir nepareiza.
Pareizā atbilde: “Politiķi un viņu labvēļi.”
Jautājums “Bet kāpēc?” ir pavisam nepareizs, jo Latvijā katram jāsaprot:
“Bet tāpēc jau cilvēki iet politikā.” Tā Latvijas Nekustamā īpašuma asociācijas vadītājs Edgars Šīns Dienai pamato savu domu par to, ka kāpu aizsargjosla nebūs Šleseram šķērslis uzcelt ģimenes māju tur, kur viņš to vēlas.Un, lūk, Jūrmalas domes priekšēdētājs, Aināra Šlesera partijas biedrs Juris Hlevickis jau zina teikt, ka kāpu aizsargjoslas līnija satiksmes ministra īpašuma teritorijā savulaik ievilkta neprecīzi. Līdz ar to, izstrādājot detaļplānojumu, to drīkstot mainīt. Turklāt Šlesera būvprojektu, neskatoties uz Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes un Valsts meža dienesta prasību saglabāt kāpu aizsargjoslu, jau akceptējusi Aleksandra Bašarina (arī LPP) vadītā domes attīstības komiteja. Par Šlesera projektu, kurš ātri izbīdīts caur visām nepieciešamajām domes institūcijām, Jūrmalas deputāti balsos jau tuvākajā laikā, lai pat pēdējā brīdī pirms jaunām vēlēšanām apliecinātu, kāpēc iesaistījušies politikā. (..)
Turklāt, līdztekus tādam dzīves līmeņa fenomenam, kad bagātākie kļūst bagātāki, bet nabadzīgākie nabadzīgāki (Senajā Ēģiptē par šo fenomenu brīnījās tikmēr, kamēr izskaidroja ar Dieva gribu), izzūd arī sarežģītas kombinācijas, aiz kurām partiju darījumi tiek slēpti. Ir nepārptotami skaidrs, ka LPP Rīgā un Jūrmalā pārstāv savas un savu sponsoru intereses.
Bet vēlēšanas vai valdību maiņas politiķiem ir kā Ziemassvētki – jāsteidz atdot parādus, iesaiņot sen apsolītas dāvanas. Tieši valdību maiņas laikā Izglītības ministrija (ministrs Juris Radzevičs no LPP) steidzami un lēti tika iznomāts vērtīgs valsts īpašums divu cilvēku jaundibinātai firmai, kam Lursoft datu bāzē nav grūti atrast saistību kā ar satiksmes ministru Šleseru, tā ar LPP ziedotāju Koziolu.
Dzīve gan parasti turpinās arī pēc Ziemassvētkiem (un vēlēšanām), tāpēc drudžainā vēlme pēdējā brīdī sagrābt teritorijas liecina par zināmu laicīguma sajūtu pat kristiešu partijas aprindās. Tas ļauj domāt, ka politiķi varbūt tomēr apzinās, ka varu viņi var zaudēt tieši tā iemesla dēļ, kāpēc iesaistījušies politikā. (..)
Atceros, ka pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām tika ļoti ātri pieņemti daži apšaubāmi projekti, tāpēc tūlīt pēc šīm vēlēšanām radās doma aizliegt MK vai vēl kam pieņemt svarīgus lēmumus tieši pirms vēlēšanām. Laikam jau nekur tālu tā doma nav tikusi. Laikam tāpēc, ka nebija izdevīgi.
Kādreiz es nevarēju saprast, kāpēc partijas, dalot amatus valdībā, tā plēšas par, piemēram, Finanšu ministriju, bet negribīgi pieņem Veselības vai Bērnu lietu ministra portfeli. Nu, lūk. Finanšu ministrijā taču ir darīšana ar naudu, līdz ar to arī personiskās un sponsoru intereses gan jau, ka var apmierināt, taču no veselības nozares Latvijā vienkārši nav, ko slaukt.
Vēl vienmēr esmu brīnījies, kas cilvēkiem liek partijām ziedot 20 vai tagad jau tikai 10 tūkstošus latu. Vai tiešām ticība ideāliem? Vai tomēr apziņa, ka nekas nepaliek bez sekām, un reiz šī labvēlība nāks atpakaļ?
Pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām pabrīnījos arī par savas ģimenes locekļu veselo saprātu. Piemēram, māsa teica, ka balsot jāiet noteikti un teica, ka "balsos par mācītājiem, jo tie ir mazākais ļaunums un neko sliktu jau nenodarīs, jo mācītāji takš, taču nobalsojusi vismaz būs". Būtu viņa vienīgā, es neko, taču tā ļoti daudzi Latvijā domāja, jo neba jau nu šī bija viņas oriģinālā doma.