Īsumā. Ja nu kāds neatceras. Lūiss Kerols patiesībā nebija bērnu grāmatu rakstnieks. Viņš bija matemātikas profesors Čārlzs Latvidžs Dodžsons (1832 – 1898) no Oksfordas. Nekāds lielais sausiņš, jo reizēm publicējis humoristiskos un satīriskos dzejoļus un stāstiņus, taču visādi citādi bijis sevī noslēgts, kluss un korekts profesors. Līdz kādā saulainā pēcpusdienā 1862. gada 4. jūlijā kopā ar Oksfordas koledžas rektora Lidella trīs meitām un vēl kādu matemātikas pasniedzēju, braucot ar laivu pa Temzu, tika izstāstīts šis stāsts, kurā Alise Lidella (jaunākā meita) tiek pie galvenās lomas stāstā, kurš tāpat arī top – stāstot; vēlāk arī viņas māsa nokļūst mazās māsas sapnī*.

Un viss. Kopš tā laika viņš ir viens no visvairāk lasītajiem bērnu rakstniekiem. Pat karaliene Viktorija, to izlasījusi, ir sajūsmināta. Viņa pavēl sagādāt visas pārējās Kerola grāmatas, taču ir pārsteigta, kad pie tām tiek – tās ir zinātnieka, matemātiķa grāmatas par augstāko matemātiku. Tikai pēc sešiem gadiem Kerols uzraksta turpinājumu, kas arī ir par Alisi, taču tā ir cita maza meitene, vārdā Alise.

Iedomājies? Tas ir stāsts, kas uzrakstīts pirms 140 gadiem! Un vēl joprojām ļautiņi pat 21. gadsimtā to lasa un sajūsminās (spriežu pēc sevis). (Tajos laikos noteikti domāja, ka 2000. gadā mēs ceļosim uz citām planētām, kuras būsim kolonizējuši.)

Silti iesaku izlasīt šo nodaļu (un, protams, visu grāmatu), jo tā ir tik brīnišķīgi bezjēdzības pilna, ka prieks. Bet es dodos meklēt otru grāmatu – «Alise Aizspogulijā un ko viņa tur redzēja». Vai tā maz ir latviski un kādam..?

VII nodaļa: Dullais pēcpusdienas tējas laiks

Mājas priekšā zem koka bija uzklāts galds, Marta Zaķis* ar Cepurnieku* sēdēja pie galda un dzēra tēju; starp viņiem, aizmidzis dziļā miegā, tupēja Susuriņš*. Marta Zaķis un Cepurnieks bija atbalstījuši elkoņus uz Susuriņa kā uz mīksta spilvena un tērzēja tam pāri galvai.
Galds bija garš, bet visi trīs tējas dzērēji sēdēja saspiedušies vienā stūrī. Ieraudzījuši Alisi tuvojamies, viņi sauca:
– Vietu nav! Vietu nav!
– Vietu ir, cik uziet! – Alise sašutusi iesaucās un apsēdās lielā atzveltnes krēslā, kas atradās galda galā.
– Vai nevēlies vīnu? – Marta Zaķis laipni jautāja. Alise uzmeta skatienu galdam, bet uz tā bija tikai tēja.
– Bet te taču vīna nemaz nav, – viņa atbildēja.
– Nav gan, – Marta Zaķis noteica.
– Tāpēc nav sevišķi pieklājīgi to piedāvāt, – Alise dusmīgi piezīmēja.
– Nav arī sevišķi pieklājīgi sēsties pie galda bez uzaicinājuma, – sacīja Marta Zaķis.
– Es nezināju, ka galds ir domāts tikai jums, – Alise paskaidroja. – Tas klāts daudzām personām, nevis tikai trijām.
– Tev vajadzētu apgriezt matus, – ierunājās Cepurnieks, kas, krietnu brīdi klusēdams, bija ziņkārīgi aplūkojis Alisi.
– Jums vajadzētu iegaumēt, ka nedrīkst izteikt aizvainojošus aizrādījumus, – Alise bargi pamācīja. – Tas ir ļoti nepieklājīgi.
Cepurnieks, to izdzirdot, plaši iepleta acis un, nevarēdams izgudrot, ko sacīt, jautāja:
– Kāpēc krauklis izskatās kā rakstāmgalds?
( garš turpinājums )
– Tad labāk nerunā, – noteica Cepurnieks.
Tik rupju izturēšanos Alise nevarēja paciest, viņa piecēlās un gāja prom. Susuriņš acumirklī aizmiga, bet Cepurnieks un Marta Zaķis Alises aiziešanai nepievērsa nekādu vērību, kaut gan viņa atskatījās vairākas reizes, cerēdama, ka tie aicinās viņu atgriezties; atskatoties pēdējo reizi, Alise redzēja, kā Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu tējkannā.
– Lai nu kā, uz turieni es nekad vairs neiešu, – Alise sacīja un nogriezās pa taciņu mežā. – Tas bija vismuļķīgākais, visdullākais tējas laiks manā mūžā!
Izteikusi šos vārdus, viņa ievēroja kādā kokā durvis.
«Tas gan ir brīnums,» viņa nodomāja. «Bet šodien viss ir brīnumu pilns! Man liekas, es varētu ieiet un paskatīties.»
Un iekšā Alise bija.
Viņa atkal ieraudzīja, ka atrodas garajā zālē pavisam tuvu pie mazā stikla galdiņa.
– Šoreiz būšu gudrāka, – viņa pie sevis noteica un, paņēmusi mazo zelta atslēdziņu, atslēdza durtiņas, pa kurām varēja iziet uz dārzu. Tad viņa sāka skrubināt sēnes gabaliņu (to viņa bija noglabājusi kabatā) un ēda tik ilgi, kamēr kļuva vairs tikai pēdu gara, pēc tam pa nelielu gaiteni viņa devās uz priekšu un tad atradās skaistajā dārzā starp košajām puķu dobēm un vēsām strūklakām.

«Alises piedzīvojumi Brīnumzemē», Lūiss Kerols, 1865.

___________
* ...Truša ala kā tunelis virzījās tieši uz priekšu, tad pēkšņi it kā nogruva uz leju... – pasaka radās kā improvizācija, to apliecina arī pirmās nodaļas stāstījuma intonācija. Kerols atceras: «...izmisīgi mēģinādams izdomāt jaunu, sākumā liku savai varonei doties lejup pa Truša alu, nemaz nezinādams, kas ar viņu notiks tālāk.» Pirmās nodaļas nosaukums «Lejup pa Truša alu» sen kļuvis populārs, to bieži citē; amerikāņu rakstniece Selma Leinza pat grāmatu par bērnu literatūru nosaukusi – «Lejup pa Truša alu».
* ...mazās māsas sapnī – šāds rakstības paņēmiens – «sapnis sapnī» – izmantots arī Kerola otrajā pasakā «Alise Aizspogulijā un ko viņa tur redzēja».
* Marta Zaķis, Cepurnieks, Susuriņš – amerikāņu zinātnieks, kibernētikas tēvs Norberts Vīners (1894 – 1964) rakstīja, ka Kerola attēlotais Cepurnieks ļoti līdzīgs Bērtrandam Raselam (1872 – 1970). To liecina arī Džona Teniela zīmējumi. Vēl Vīners atzīmē, ka Rasela kolēģi filosofi Dž. M. E. Mak-Tagarts un Dž. E. Mūrs mākslinieka zīmējumos ļoti atgādinājuši Susuriņu un Marta Zaķi.
* Ceturtais – Alises atbilde ļāva noteikt viņas piedzīvojumu laiku Brīnumzemē. Iepriekš tika teikts, ka tas notika maijā – tātad 4. maijā. Tā bija Alises Lidellas dzimšanas diena (dzimusi 1852. gada 4. maijā, mirusi 1934. gadā). Kad Kerols izstāstīja pasaku pirmoreiz, Alisei bija desmit gadu (pasakā – septiņi). Manuskripta pēdējā lappusē rakstnieks ielīmēja viņas fotogrāfiju, kurā meitene redzama septiņu gadu vecumā (1859. gadā).
* Lēdija – pieklājības forma, uzrunājot augstāko aprindu sievieti.

Post Scriptum Ja nu kādu interesē, ko Google saka par Lūisu Kerolu, tad sanāk, ka man tas būtu jāzina vislabāk. :) «Lūk, tas jau ir par daudz,» kā teiktu Gustavo.