Otrdiena, 2005. gada 1. februāris

x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Ja vien pietiekami ilgi iesi..

2005. gada 1. februāris, 11:30 pm, 8 atsauksmes

Alise pēkšņi satrūkās, jo dažu soļu attālumā ieraudzīja Češīras Kaķi*, tas tupēja koka zarā.
Pamanījis Alisi, Kaķis tikai pasmīnēja. Alise nosprieda, ka izskats tam ir labsirdīgs, taču, ievērojusi ļoti garos nagus un krietno zobu skaitu, nolēma pret to izturēties ar vislielāko godbijību.
– Češīras Kaķīt, – viņa nedroši iesāka, jo nezināja, vai tam patiks šāda uzruna. Kaķa smīns kļuva platāks. «Redz, pagaidām tas ir apmierināts,» Alise secināja un skaļi sacīja: – Vai jūs man, lūdzu, nepateiktu, pa kuru ceļu es varu no šejienes aiziet?
– Tas stipri vien atkarīgs no tā, kur tu gribi nokļūt, – Kaķis atbildēja.
– Man vispār vienalga, kur, – Alise sacīja.
– Tad jau arī ir vienalga, pa kuru ceļu iet, – teica Kaķis.
– Ka tik es kaut kur nonāktu, – Alise kā paskaidrojot piebilda.
– Ai, kaut kur tu noteikti nonāksi, – teica Kaķis. – Ja vien pietiekami ilgi iesi!*
Alise secināja, ka tā ir nenoliedzama patiesība, un nolēma pavaicāt vēl kaut ko:
– Kas tie par cilvēkiem, kas dzīvo šajā apvidū?
Tanī virzienā, – Kaķis sacīja un novilka gaisā apli ar labo ķepu, – dzīvo Cepurnieks, un tanī virzienā, – Kaķis novilka apli ar kreiso ķepu, – dzīvo Marta Zaķis. Ej, pie kura vēlies, viņi abi ir dulli.*
– Bet es nevēlos tikties ar dulliem cilvēkiem, – Alise paskaidroja.
– Tur nu nekā nevar darīt, – Kaķis sacīja, – mēs visi šeit esam dulli. Es esmu dulls, un tu esi dulla.
– Kā jūs zināt, ka es esmu dulla? – Alise vaicāja.
– Tādai tev jābūt, citādi tu nebūtu šurp atnākusi, – Kaķis atbildēja.
Alisei tas šķita nepārliecinoši, taču viņa vaicāja tālāk:
– Un kā jūs zināt, ka jūs esat dulls?
– Sāksim ar to, ka suns nav dulls. Piekrīti?
– Pieņemsim.
– Redzi, suns ņurd, kad ir nikns, un vēdina ar asti, kad ir apmierināts. Es daru otrādi. Tāpēc es esmu dulls.
– Es gan to saucu par murrāšanu.
– Sauc, kā gribi, – Kaķis noteica.

«Alises piedzīvojumi Brīnumzemē», Lūiss Kerols, 1865.

_______
* Češīras kaķis – Kerola laikā bija izplatīts teiciens: «Smaida kā Češīras kaķis.» Tā izcelsme nav noskaidrota; tikai vēlreiz jāpiebilst, ka Kerols dzimis Češīras grāfistē. Viduslaikos šajā grāfistē pie tavernām (krodziņiem) izlika izkārtnes ar uzzīmētu leopardu, kas atgādināja smaidošu kaķi. Otra versija, ka Češīras sieriem bijusi «smaidošu kaķu» forma.
* Ja vien pietiekami ilgi iesi... – šos vārdus bieži citē. Pēc Kerola darbu pētnieku domām, te izteikts mūžīgais konflikts starp zinātni un ētiku.
* Ej, pie kura vēlies, viņi abi ir dulli – Kerola laikā bija paruna: «Traks kā marta zaķis.»