Pirmdiena, 2004. gada 6. septembris

x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Visu jau nevar gribēt

2004. gada 6. septembris, 1:22 pm, 17 atsauksmes

Izrādās, ka gadās brīži, kad klausīt prātīgiem padomiem nav prātīgi. Nebūtu vakar paklausījis, būtu nobraucis tos 35km ātrāk. Nebija jau slikti, taču būtu varējis tikt arī tālāk. Lai gan tikai pirmā reize. Un tātad. Esmu 68.! :) Neizdevās tomēr noķert Ivaru Ciagunu. Visu jau nevar gribēt. :)

Pavisam kopā bija kādi 1600, bet "Tautas" klasē piedalījās ap 1200 riteņbraucēju. Mans numurs bija 658., kas nozīmē, ka startā man priekšā bija vairāk kā 600 cilvēku (ieskaitot premjeru, droši vien arī miesassargus, kaut kādu ministru un vēl dažus V.I.P.-us), kuriem gribējās tikt garām. Uķers jau pirms starta mani apskaidroja, ka sākumā jāturas aiz viņa, jālien visās brīvajās spraugās un jātiek pēc iespējas tālāk / augstāk, jo uz šosejas tik viegli noķert vairs nebūs. Un vēl viņš teica, ka jāturas barā, lai nebūtu jūtams pretvējš. Nu..

Līdz šosejai viņš mani aizvadīja ļoti labi, pats laikam nebūtu uzdrošinājies tā spraukties citiem garām. Barā ir tiešām bīstami! Vairākas reizes pietrūka tikai dažu centimetru, lai aizķertos un kristu. Uz šosejas sēdēju viņam astē, pabraucām ļoti daudziem garām, izveidojās tāda liela grupa. Jūtu, ka varu ātrāk un gribu tikt augstāk (ambīcijas, zinies). Mierīgi apdzinu grupu un braucu tālāk. Paskatos atpakaļ un redzu, ka man izveidojusies pamatīga aste. Mierīgi braucu, apdzinu daudzus, nedaudz pirms "Sēnītes" drusku piekusu, sāku braukt lēnāk, mani viens apdzina, braucu aiz viņa un atpūtos. Mūs mēģina apdzīt visa aste, bet es jau to tikai vien gaidīju. Blakus piebrauc Uķers un saka, lai nebraucu kā pirmais. Gribēju iebilst (jo es varu! turklāt – kas gan viņus vilks tālāk, ja ne es? bet es gribu tikt pēc iespējas augstāk. nu un, ka viņi man seko?), bet tur draņķīgs asfalts, jāskatās, kur brauc, nesanāca. Tad kāds no dažus metrus priekšā esošajiem kaut ko sajauca un gribēja nogriezties pa nepareizo ceļu, bet viss pārējais bars ta' tā nedomāja. Gandrīz vai visi saskrējāmies. Tālāk līdz Murjāņiem centos turēties kādam astē un nebraukt ātrāk. (Ja nu Uķers zina, ko runā? Es tomēr tikai pirmo reizi.) Pēc tam gan atkal sāku braukt kā pirmais (jo es varu!) un daudziem aizbraucu garām. Reizi pa reizei palaidu kādu garām (tikai vienu), lai uz mirkli varētu atpūsties un tā tas gāja līdz kādam pusceļam starp Raganu un Turaidu. Dažus kilometrus pirms Turaidas atkal gribēju kādu palaist priekšā, lai tas man palauž vēju, bet.. Paskatos atpakaļ un tur neviena vairs nav! Uķers bija teicis, ka vilksim viens otru, bet man ta' neviena aiz muguras nav. Un kur tie, kas mani visu laiku izmantoja..? (Izskatījās pēc īstiem sportistiem, atšķirībā no manis.) Nu neko. Braucu viens. Nebija gan skaidrs, kurš apmēram esmu, jo pa šo pašu ceļu brauca arī atpalikušie "šosejnieki" un priekšā izgriezās arī "kalninieki". Tāpēc vienkārši braucu viņiem garām. Tiku līdz Turaidai un atviegloti uzelpoju. Nobrauciens no Turaidas bija tas, par ko es sākumā biju satraucies visvairāk – liels bars, kas lielā ātrumā (līdz pat 70 km/h) brauc pa samērā ne-platu un līkumainu ceļu, ir diezgan biedējošs. Bet es ta', par laimi, biju viens. Tālāk jau līdz Siguldas kalnam, augšā pa to un līdz finišam apdzinu vēl ļoti daudzus, bet nemaz nebija skaidrs, pie kuras klases viņi pieder. Tāpēc es vienkārši braucu tā, ka parasti, tādā ātrumā, kā esmu pieradis.

Kad jau biju finišējis, nodomāju, ka mani parastie "pabraukāšanās" braucieni ir grūtāki par šo. Un pašaustīju sevi, ka pašā sākumā turējos astē citiem, nevis jau uzreiz braucu garām. Būtu zinājis, ka 35 kilometri būs tik viegli.. Varēju jau ātrāk. Nu, pieredzes ta' nebija.. Lai gan nedēļā nobraucu 2-3 reizes vairāk, tomēr braucu viens, bet te – sacensības. Toties apvidus bija labi pazīstams, kas noteikti ļoti palīdzēja. Diez vai daudzi gaidīja, ka būs tik daudz uzbraucienu un nobraucienu.

Kāpēc es braucu tieši "Tautas" klasē? Tāpēc, ka "MTB" mani neinteresē, jo negribu 40km kratīties pa bezceļiem un turklāt man ir tievas, gludas riepas, kas labi slīd pat pa slapju asfaltu (lai gan viņiem bija paredzēts kaut kāds dzeršanas punkts :) ). Un "šosejniekos" tāpēc ne, ka 60km es nenoturētos, jo man tomēr nav sporta ritenis. Turklāt mana vecuma grupa ir vislielākā – M-19 (1985.-69.g.) Un vispār – pirmās riteņbraukšanas sacensības. Ar kaut ko jāsāk.

Un nākošgad jau būs vieglāk un varēšu tikt vēl augstāk, jo numuri būs pēc šā gada vietām, tā ka es nebūšu 658. un kaut kur "ezerā tā ap vidu", :) bet gan priekšējos starta koridoros. Nu jā, bet, pat ja jau no paša sākuma būtu braucis tik ātri, cik varēju, nebūtu noķēris līderu grupu. 600 riteņbraucēju pat uz šosejas un 35km garumā ir "daauudz vietas". Turklāt pagāja kāda pusminūte, līdz tie visi 600 priekšā esošie izkustējās no starta.

Novērojumi. Labāk darīt tā, kā pašam liekas pareizāk un mazāk jāklausa citus. Cīņas nebija – visu laiku braucu citiem garām, mani gan neviens necentās apdzīt (nu.. visu jau nevar gribēt :) ). Lai gan nedēļas laikā jau biju pieradis pie kāpšļiem (kājsaitēm, ļockām, iemauktiņiem; aizdeva man uz sacensību laiku), tomēr nebija spēka un vajadzības tos izmantot. Neprotu sadalīt spēkus un, lai gan zinu, ka varu braukt ātrāk, ir (heh..) grūti sevi piespiest. :) Man jānopērk tas stienis stūrei, uz kura var ērti uzgulties, bet tā runā, ka dārgs. Pats dīvainākais, ka, lai gan lielākoties braucu kā grupas pirmais, es tikpat kā neminos ar spēku, tikai tā, lai nezaudētu ātrumu. Bet es taču nekādā veidā neesmu sportists, netrenējos, nekādu hanteļu vai sporta zāļu. Braucu tikai prieka pēc! :)

Kas vēl tāds.. Dabūju auzu pārslu putru ar ievārījumu. Garšīgi. :) Pēc tam sēdēju un skatījos, kā pārējie mokās augšā pa Siguldas kalnu. Inčīgi. Redzēju dažus tandēmus, vienu makten dīvainu riteni, ar kuru gan onkam neko viegli negāja, un trīs riteņus ar blakusvāģiem. :) Vienā pat sēdēja divi bērni. Nav nekāds joks ar tādiem nobraukt 35km un beigās vēl augšā uz Siguldu. Bija viens ļoti resns tantuks (ar traktora rezerves riepas apmēra tauku slāni ap vidukli :) ), taču arī viņa brauca, nestūmās. Nodomāju, ka, ja man būtu tāds liekais svars, es nenotiktu līdz beigām. :) Viss jau būtu jauki, tikai priekšā nostājās Dace Rukšāne un bojāja gan gaisu (pīpēja, maita), gan skatu ("stilīgi" izskatoties piedauzīgā, piesvīdušā krekliņā). Citādi viss bija labi. No rīta ap deviņiem braucot pēc numura, bija pamatīga migla un +10°C (nosalu), bet tagad silts un Saule. Labi.

Paldies visiem, kas iepriekšējā pukstā vēlēja veiksmi un deva padomus! Tas viss tika izlasīts jau pirms dažām dienām un vajadzīgais iegaumēts. :)