Sveikiņi, sveikiņi! Juzis
P.S. Un lai pilns komplekts – vēlreiz sveikiņi! Juzis

Sēžu un rakstu paskaidrojumu par šā rīta izdarībām. Tas bija tests un vairs neatkārtosies. Es jau varētu, bet jūs jau pēc dažiem rītiem pasūdzēsieties tiesībsargājošajām iestādēm un savam operatoram. :)
Šis bija vienreizējs pasākums, kurš visā visumā izdevās. Bet samācīja (sakūdīja) mani uz to žū:

nu tātad terapija ir tāda ka no rītiem tu 5 reizes (vēlāk skaitu var palielināt) veic jebkuru fizisku vingrinājumu (piemēram 5 reizes pietupies), katru pazīstamo cilvēku tu sveic ar vārdiem "LABRĪT vārds-denuminutīvā" (vai kā nu to vārdu raksta). un to visu pavada liels smaids. plus tam, tev jāpasaka kaut kas jauks šim cilvēkam, vai jāuzraxta vai jāpaveic.
tā lūk :)
sākumā visi protams tevi uzskatīs par jukušu, bet tev ir jāsmaida tik.
un vēl tev katra neveiksme ir jāapskata no joka puses! un jāpasmejas par to.

un neaizmirsti priecāties par visu :) par putniņiem, tiko pļautu zāles smaržu, ēnu spēli, saulīti, skaitiem cilvēkiem. nu vienalga par jebko!
Ja tu ar visu savu klātbūtni esi tagadnē un nedomā par to, kur tu biji vakar vai kur būsi rīt, tu jūties daudz apmierinātāks un laimīgāks.
Neatkarīgi no tā, vai stāvi rindā veikalā vai strādā pie konveijera, pievērs uzmanību tam, kā tavas pēdas sajūt grīdu, kā jūti gaisu pieskaramies tavai sejai, kā tas ar elpu ieplūst un izplūst no tava ķermeņa, paskaties vērīgi, kas atrodas tev apkārt.
Buda reiz mācija, ka katrs mirklis dzīvē var būt vērtīgs, ja tu tam ļaujies.
[P]

Tagad skaidrs? Pozitīvisma terapija, kas man būtu jāpilda katru mīļu (un ne-) rītiņu. Tā, lūk, mīlīši!

Es maz runāju, bet daudz rakstu. Vai tas būtu pēc analoģijas – "vairāk raudās, mazāk čurās"? :)

Skolā es nekad nerakstīju domrakstus. Es vienmēr rakstīju sacerējumus. Jo manas domas par, piemēram, «Straumēniem» varētu likties.. ēmm.. zaimojošas, bet sacerēt jau var jebko. Un to man arī nācās darīt. Un nemazam nebija slikti, jo atzīmes literatūrā bija labas.
«..and in the end it doesn't even matter..» (LP vai LB, nezinu)

Domrakstus es rakstu tagad. Šeit. Kad tos neviens nelasa un nevērtē. Nu, tikpat kā.
Ienāca prātā, ka vismaz divas personas man ir teikušas, ka es rakstu savādāk nekā citi žūrnālisti. Kā? Neesmu pajautājis, vai tas ir labi vai slikti. Lai gan vispār – cik labi ta' ir atšķirties..?