Tomēr. No fēniksas vārdamāsas dabūju foto, tomēr nolēmu, ka nepublicēšu (lai gan atļauju saņēmu). Pārdomāju ilgi un sapratu, ka tā vienkārši nebūtu glīti.
Brīvdienās es viņu satiku un viņas abas patiešām ir līdzīgas. Taču tik ļoti paļauties uz maniem vārdiem laikam gan nedrīkst. Iemesls ir labs un tas ir izlasāms tvī komentārā šim pukstam.

Kamēr neviens nezina, kas es esmu, es varu darīt, ko vien gribu. Tā ir. Bet, tiklīdz ir zināms, kas es esmu, tā tas mani ierobežo. Es vairs nevaru darīt un teikt, ko vēlos, jo man pārmetīs, kauninās, nosodīs, pamācīs, ..
Lai arī kur es ietu un ko darītu, paliek pēdas. Pēc tām mani var sameklēt un tas atkal mani ierobežo. Vai tad šajā pasaulē maz var justies brīvi..?
Piemēram, es ierakstu savā žūrnālā kaut ko, ko pēc tam nožēloju un dzēšu pukstu. Taču tas nepazūd. Tas joprojām ir. Uz servera droši vien vēl dažas minūtes ir. Turklāt, ja kāds to paspēja izlasīt, tad tas ir viņa atmiņā un arī pārlūka kešā. Varbūt kāds pat saglabājis visu lapu. Tīšām. Grūti ir, ja visu laiku jāpiedomā, kas var notikt. (Tas gan bij' tikai piemērs.)

Pēdējo divu nedēļu laikā esmu uzrakstījis četrus friends-only pukstus. Un man tas ir daudz. Tas ir vairāk nekā parasti pusgada laikā. Tas tāpēc, ka manu žūrnālu sākuši lasīt, kam nav slinkums. Tāpēc arī es sākšu šķirot, kad nebūs slinkums. Ne visiem tas tomēr domāts.

Kinda: apkārtējā sabiedrība par mums zina vairāk, nekā mēs iedomājamies. pat ja tā ir tīkla vide, kurā katru dienu sevi var sākt zīmēt no jauna, izdzēšot journal un izdomājot vārdu. (08092003)

No visiem maniem 26 draugiem, ja atmet kopienas un tos, kuriem vairāk par vienu žūrnālu (khe-khem!), paliek vairāk kā puse, kuru vārdi man ir zināmi. Agnese, Andrejs, Arta, Artis, Daiga, Inese, Jānis, Kārlis, Konstantīns, Krišs, Linda, Marta, Reinis, Uldis, Zane. No tiem es pazīstu tikai četrus. Zinu – sešus. Pārējo vārdus uzzināju nejauši, īpaši neķīķerējot. Lielākoties no viņiem pašiem. Pat dažu uzvārdus zinu. Arvien mazāk anonīmo peļu (anonymouse).
Vispār šķiet, ka Ciba sāk kļūt personiskāka. Pat tajos saldajos laikos, kad visi lietotāji satilpinājās vienā kataloga lapā, tā nebija, kā tagad. (Jā, bija tādi laiki. Pats Sākums. Reiz es te biju pēdējais. Pat antikristas personība ir nedaudz jaunāka. :) )

Kādreiz par jūzerpiciem tika izmantoti tikai dažādi ķiņķēziņi un bildītes, taču tagad esmu ievērojis, ka daudzi izmanto savas fotogrāfijas. Pa retam palasot LiveJournal, esmu ievērojis, ka tur tiešām liela daļa lietotāju izmanto savas fotogrāfijas (turklāt ne vienmēr tās pievilcīgākās :) ). Un, ja izmanto, tad lielākoties tīrā veidā, bez, piemēram, FotoŠopa pielietošanas.
Es nesaku, ka tas ir labi vai slikti. Es vienkārši to piezīmēju.

Pašā sākumā, kad web's tikai sāka attīstīties, tad it kā tika paredzēts, ka tas satuvinās cilvēkus no visas pasaules (jo vai tad grūti pastaigāties no .lv līdz .uk?), cilvēki kļūs sabiedriskāki un atvērtāki. Notika pilnīgi pretēji. Taču varbūt tagad ir sācies Otrais Vilnis? :) Neslēpj sejas, vārdus, neizliekas asprātīgāki un gudrāki.. Neizliekas par jaunākiem, vecākiem, pretējo dzimumu..

Diez vai kādam būs vispār pieticis pacietības izlasīt tik tālu, taču, kad sāku šo rakstīt, tad galvenā doma bija par anonimitāti internetā. Kā jau mīkstmiesis pareizi minēja – ja Tevis nav internetā, tad Tevis nav vispār. Līdz šim es uzraudzīju, kas par mani ir uzzināms Tīklā, bet tad nolēmu, ja jau reiz esmu pohujists, tad līdz galam. :) Taču vēlos uzzināt, ko par mani zina citi. Atbildes var būt vairākas.

Kas Tev par mani zināms?

(Šķiet, ka ar šo es nedaudz esmu iebraucis cibiologa Klukuča smilškastē.)