Ceturtdiena, 2004. gada 11. marts

x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Boh., iron.

2004. gada 11. marts, 1:55 pm, atsauksmēm

Kāds draugs man reiz stāstīja, ka viņi bariņā reiz sametušies un kādam uz astoņpadsmito dzimšanas dienu uz stundu nolīguši ielasmeitu. Lai tas papriecātos. Kas tur notika un vai vispār kaut kas notika viņš gan nepastāstīja.
Vēl man stāstīja, ka kaut kur Eiropā - Francijā vai Anglijā, vai Itālijā - vecāki savam dēlam pēc pilngadības sasniegšanas nolīgst ielasmeitu, kas viņu "apmāca mīlas mākslā", lai tas nedotos lielajā dzīvē bez pieredzes. Viņa tiek nolīgta nevis uz vienu reizi, bet gan tik ilgi, kamēr vecākiem paziņo, ka dēls ir sasniedzis vajadzīgo kvalifikāciju.
Un vēl man stāstīja, bet es vairs neklausījos un aizgāju.
x-ƒ (x_f)

x-ƒ: [mai ess kjū ell]

2004. gada 11. marts, 4:51 pm, 2 atsauksmes

Nez, kur gan es varētu tikt pie MySQL servera, lai par simbolisku maksu tur paglabātu vienu datubāzi?
x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Kas atkal??

2004. gada 11. marts, 4:55 pm, 15 atsauksmes

Cilvēki skatās. Uz mani! Par ko??
Pirms kādiem četriem pieciem mēnešiem es pārstāju skatīties pa ko eju un sāku vērot, kam garām eju. Vienkārši - skatījos uz priekšu un vispapkārt, nevis zemē. Un? Sāku ievērot, ka cilvēki uz mani skatās. Un tas nav tāds parastais klejojošais skatiens - uz kaut ko, uz mani, uz kaut ko citu.. - bet gan palikšana pie manis. Kaitinoši taču es klusēju. Taču nupat..
Vakar. Ielas malā stāvēja bariņš cilvēku (3-5). Ieraudzīja mani un vairs nenovērsa skatienu. Man priekšā gāja kāda meitene, ieraudzīja, ka tos tur kaut kas viņai aiz muguras ieinteresējis un arī atskatījās. Uz mani protams!
Šorīt. Pretīm nāca kāda meitene zilā, pūkainā mētelī (domājams, krievu tautības). Paskatījās uz mani un pasmaidīja. Esmu pārliecināts, ka pasmaidīja, nevis uzsmaidīja. Bet par ko?