Jau sen bija doma šo uzrakstīt, bet nu kaķ radīja īpašāku iemeslu.
Trīs personas man ir teikušas, ka žūrnālā es esmu pavisam citādāks nekā dzīvē. Vai otrādi. Es gan nekad neesmu pajautājis, kurš no tiem esmu labāks (bet vaidzēja :) ). Un tomēr. Labi, ja vēl viens, tad tas būtu tikai viens, bet trīs - tas jau ir bars. Un tā vairs nav nejaušība. Un es nesaprotu, kāpēc tā. Es tāds esmu. Gan te, gan tur. Es esmu tāds. Es neizliekos. Gan dzīvē, gan žūrnālā es esmu vienādi jautrs un skumjš, interesants un garlaicīgs, asprātīgs un drūms, filosofisks un sekls, gudrs un stulbs. Es neizliekos!
Tad kāpēc gan viņi tā teica? Turklāt viens no viņiem mani labi pazīst (nevis tikai zina). Iespējams, ka ko līdzīgu var teikt arī tās četras piecas personas no SC, kas ir mani sastapušas ārpusē.
Divas iespējamās atbildes man ienāca prātā.
Pirmā. Šeit es esmu spilgtāks. Katra no tām pieminētajām (un citām) īpašībām tiek parādīta spilgtāk. Tādā nozīmē, ka katrs puksts ir savā krāsā - viens drūmā, otrs - gaišā. Dzīvē krāsas mainās daudz plūstošāk, pāriet no vienas otrā. Līdz ar to kulminācijas brīdis bieži tiek palaists garām un redz tikai atblāzmu, blāvās, pierastās krāsas (tas ir - es atkal liekos tāds pats kā vakar). (Dikti jau nu tēlaini sanāca.)
Otrā. Šeit es rakstu, ko domāju, bet "tur ārā" man neviens neko tādu neprasa, tāpēc arī to neuzzina.
Vispār - "hvz" un diezgan liels "nu un".