Vakar izlasīju par rikellas un wenom braucienu uz Jūrmalu un nolēmu, ka pietiek
sēdēt un staigāt. Laiks arī man kaut kur izkustēt uz diviem riteņiem. Un sanāca
pašā vakarā. Kamēr taisījos (ja nekā nav, tad var nosalt; ja kaut kas ir, tad
var novilkt), domāju, kur īsti tādu riņķīti varētu izmest. Neizdomāju, bet nolēmu,
ka braukšu tur, kur būs vieglāk — pa vējam sanāks. Beigās tomēr mērķis tika
rasts — lejā, tad augšā uz Turaidu un tad līdz Raganai.
Braucot lejā no Siguldas (kā zināms, bremzes tur izmanto tikai tie, kas brauc
pirmo reizi vai veci tantuki), paskatījos, cik tālu ir aizmugurē braucošā mašīna.
Jo neticami, bet daži tomēr man cenšas tik garām. Iespējams jau tas ir, bet
tas ir bīstami gan tam, kurš apdzen, gan tam, kurš varētu patrāpīties pretī.
Nu? Un tiklīdz es pagriezu galvu atpakaļ, tā kapuce, kas visu laiku tur mierīgi
bija pieplakusi pie muguras, piepūtās ar gaisu. Iedomājies, es nesos tā uz 50kmph
un pēkšņi atveras neliels, taču pie kakla piestiprināts izpletnītis. Gandrīz
nožņaudzos! :)
Secinājums visai būšanai vienatnē — būtu līdzenāks ceļš, varētu netraucētāk domāt. Citreiz braukšu uz otru pusi.
Btw, pamatīgi sāp labais plecs pie lāpstiņas. To sauc par «mierīgu braucienu». Nākamais tāpēc būs iespējams tikai pēc dažām dienām :(