Tas būtu atstāstījums. Bet tiešā runa, kas literatūrā bieži vien ir ārkārtīgi svarīga? Vai vēstījums pirmajā personā? Tas ir vēl būtiskāks. Tā tāda parasta un Latvijā, manuprāt, īpaši sāpīga tēma. Ja kaut kas uzrakstīts pirmajā personā, lasītāji tūdaļ nospriež, ka runā pats autors. Ja runā rupjības, tātad autors rupjš. Bet kāpēc grāmata nevar būt nevis atstāsts, bet paša bomža vēstījums pirmajā personā, m? Ja autors mēģinājis un iejuties viņa ādā? Un arī lasītāju pamanījies piedabūt iejusties viņa ādā. Un tur nekāds atsāstījums nelīdzēs. Tur ir jādomā, jārunā un jāmurmina tieši tā, kā to darītu tavs varonis. Tas, ar kura muti tu stāsti savu stāstu.