Es paņēmu, manuprāt, svarīgāko. Ja būtu pārpublicējis visu Tavu tekstu, to neviens neizlasītu. Redzi, man arī jāpiemērojas saviem lasītājiem. Viņiem patīk pāris teikumu ieraksti.

Es saprotu piemēru par avīzi, piekrītu. Stāsta autors arī, protams, pats var izvēlēties, kā rakstīt. Bet tā tomēr nav atbilde, kāpēc man būtu jālasa rupjības, ielas valoda. Vienīgais, ko es te redzu, ir tas, ka man arī var būt izvēle – nelasīt. (Apmēram šajā vietā es sapratu, ka šajā gadījumā vispār nav iespējama viena taisnība.)

Par stilīgumu rakstīja dzejnieks.
Tomēr man šķiet, ka jau ir noteiktas normas, kāda drīkst un kāda nedrīkst būt ikdienas saziņas valoda. Tās nav rakstītas, taču tās māca jau kopš pirmajiem dzīves gadiem gan ģimenē, gan skolā. Tur vairs nav nepieciešama vispārēja vienošanās. Visiem tas ir zināms un saprotams. Protams, ir arī anarhisti. Pēc manām domām, zināmā mērā tie arī ir šie moderni runājošie rakstnieki.
Pārējie.. heh.. vai nu klusē kā parasti, vai cīnās par labāku pasauli.