Nē, tā nav laime. Es tā nebūt neapgalvoju. Par laimi vispār toreiz ieminējās sveshinieks, un es viņai atbildēju, lai nāk līdzi, un es parādīšu. Tā nav laime, bet tā var būt daļa no laimes. Viņai pašai tādai būtu jābūt. Hmm.. Kā lai paskaidro..? Viņa var būt laime. Silts ūdens var būt laime. Mājdzīvnieks var būt laime. Saule var būt laime. Labs vārds var būt laime. Jauna diena var būt laime. Jebkas varbūt laime, pirms to saprot un mēģina iebāzt kādos rāmjos.

Agrums no rīta bija patiešām, :) es gan nekur nesēdēju, bet dīdījos, jo bija vēsi un drēbes nedaudz mitras. Saules, starp citu, bija maz, jo bija migla. :) Bet tas nekas, es zinu, kur tā bija. Bija dabīgs klusums. Nekādas cilvēku radītas skaņas, tikai putni visapkārt un vardes, kas, manuprāt, bija gandrīz kilometra attālumā, bet tik un tā labi dzirdamas. Tajā vietā, kur es apstājos, bija labības lauks. Es tajā ielīdu, dziļi nē, bet tomēr. Kvieši līdz degunam. Katra vārpa ar daudzām jo daudzām ūdens lāsītēm, kas mirdz. Un tā cik vien tālu var redzēt no pašas tuvākās līdz tālākajai.

Starp citu, Siguldā tieši četros no rīta caurbraucot ievēroju vairākus jauniešu bariņus klīstam. Taču tieši piecos to vairs nebija, bet bija tantiņas ar maziem sunīšiem. Interesanti, kas bija sešos? :) To es nesagaidīju, biju jau mājās. Šodien esmu brokastojis trīs reizes. :) Esmu izdarījis šo to prātīgu, papukojies, kā citi var tik ilgi gulēt, un paspējis arī nogarlaikoties. Un tā vairākas reizes, tāpēc jau arī man bija trīs brokastošanas. :) Tā (neko nedarot) ar riteni jau šodien esmu nobraukājis 40km, bet vēl nemaz nav vakars. Un kādā garlaikošanās reizē man radās doma nomazgāt istabai logus, taču šī doma diemžēl ātri vien izplēnēja. :)