Nu beidzot esmu atgriezies. Un kā ar prieku. Es nevaru vairs. Es atkal jūtu to riebīgo sajūtu, ka es nedzīvoju, nemainu, nedzīvoju. Viss notiek, bet bez manis. Es te esmu, bet mani neievēro. Nu, un? Un liekas, ka pavasari pārdzīvot būs grūtāk, kā rudeni. Riebjas laiks. Īīī..
Patīkams pārsteigums notika pašās gada beigās. Pavisam vēlu vakarā iezvanās telefons un eRe ar Maitu mani aicina doties uz datorsalonu. Interesanti, kā viņi tā izdomāja? Bet patīkami vienalga. :)
Bija svarīgi nejusties ..
(Ņem vērā, ka parasti neviens neizvēlas atbildēt uz pilnīgi anonīmiem komentāriem!)