Man arī kaut kā govis nepatīk. It kā jau bīstami zvēri tie nav, bet tomēr lieli un ar pieciem kuņģiem, tā ka – ko var zināt? :)
Man gan nekā tāda nav.
Ar kaimiņpuikām liķieri jau nu toč neesmu dzēris, man kaimiņos lielākoties dzīvojušas meitenes. Pirmajā klasē sāku iet pāris mēnešus pēc 1. septembra, taču pie ābeces gan kaut kā tiku līdz ar visiem. Vai arī to atdod pašās beigās..?
Žurkas, manuprāt, vispār nekad brīvdabā neesmu redzējis. Pagaidām Tu man ieliec. :) Peles gan. Tās man patīk. Tādi mazi dzīvnieciņi pa āru dzīvojas un rušinās. Meža peles ir smuki radījumiņi.
Es arī daudz lasīju. Pasakas, stāstus, avīzes arī. Īpaši priecīgs biju, ja gadījās tikt pie vecām avīzēm. Nosaukumus gan neatceros, bet gan jau arī "Cīņa". Žurnāli visādi vecie. Pie Raiņa rakstiem jau nu gan neķēros. Es lasīju Sprīdīša bibliotēku un ļoti viebos (patiesībā man pat bija bail), kad mamma lasīja mums ar māsu priekšā "Riekstkodi".
Dažreiz ielīdu mājās kurtuvē, kur vienmēr bija sena prese un žāvējās āboli. Tad nu es lēnām sildījos, lasīju un mielojos. :)
Bērnība, eh.