Rakstu šo jau trešo reizi. Nodzēšot iepriekšējo. Neesmu jau Rainis. Lietains laiks un maza gulēšana ar mani dara savādas lietas. Es zinu, ka turpinot nekas labāks nebūs, bet tas ir līdzīgi kā ar rozīņu ēšanu. Sāku ar mazumiņu, tad vēl, vēl mazliet. Pirksti kļūst lipīgi, bet vēl mazliet. Nu, viss. Notiek kas labs, un es jau esmu pieradis. Pašā vakarā es, protams, neteicu nē, un ļoti brīvprātīgi papūlējos. Meh.. Bet pirms tam nedaudz saindējos ar pārtiku. Es!

Un vēl es vakar palasīju biezu žurnālu "Manas kāzas". Psc, ne? Tad es paprātoju par prinčiem. Es!

Es gribētu būt labs. Patiešām. Bet man grāmatu plauktā kaut kur ir atrodama grāmatiņa ar nosaukumu "Grūti būt labam", tajā ir humorīgi stāstiņi. Taču nosaukums ir "Grūti būt labam", kas jāņem vērā. Tā vietā esmu stulbs.

Ain't that suspicious, that God knew how much we've cheated?
(Scissor Sisters)

Un vēl es šodien gribēju publicēt vairākas jaukas dziesmas, taču pārdomāju, jo viena ir 16 minūtes, divas – astoņas, un tās neviens tāpat nenoklausītos, jo kas ta' es par autoritāti, un tad nu ceturtā ir pietiekami īsa un skaista britu Air dziesma (un tā balss..) ar sāpīgiem vārdiem sākumā (“I don't need you anymore.”) un mierīgākiem beigās (“Call me if you need me.”). Zero 7 – Speed Dial No. 2 (When It Falls, 2004). Man uz otrā nekā prātīga nav. Bet jums? Mamma, draugs, mājas? (Pārklāju 80% kā likts.)