es domāt, ka gan jau nekur tas viss nepazūd, lai gan ticu arī tādai lietai kā nebūtība. kad biju maza [nu tiešām tik maza, ka vēl pat skolā nelaiž], redzēju sapni [nudien nezinu vai to bija iespaidojis kaut kas televīzijā redzēts vai kaut kur padzirdēts, bet nu enīvei]. tai sapnī biju Augšā un tur visi sēdēja un lasīja Scenārijus, katrs sev izvēlējās lomu, tad devās pie administratora, kurš iešpricējas rokas muskulī kaut kādu šķidrumu, kas dzēš atmiņu un tad to cilvēku "laida lejā". nu vopšem katrs izvēlējās, kas būs dzīvē virs zemes, bet kritēriji gan nebija vai es tur būšu laimīgs vai nē, bet gan cik interesanta un piesātināta būs mana Loma. Nu tā lai pašam interesanti. Gluži kā aktieri, kuri tiecas spēlēt spilgtas raksturlomas. Un tas sapnis manī kaut kā iesēdās.