Savādi, savādi. Tu tomēr puika, bet kamdēļ reizēm tik sasodīti precīzi māki vārdiski ilustrēt manas bezsakara pārdomas brīžos, kad nenāk miegs, bet jāguļ, negribas gaidīt, bet jāgaida, un vispār neko negribas, bet vienalga tas jādara. Nu jā - kad labpatika ir, tad domas jau ar uz blēņam nenesas :)
Un divas stundas ir patiešām ilgs laiks, ja prāts un ķermenis nav kopā. Brīžiem divas stundas tāds nieks vien ir.