spridzināsim kopā Komrād

(Reply to this) (Thread)

Yarrrrr!

(Reply to this) (Parent)

parakstos zem šitā. apriebušies man tie dzīvotāji pagātnē. tāpat kā tehnofobi. tas, ka nemāk apieties, nav iemesls to mēģināt atņemt no citiem. un vispār, kāpēc tikai tāda bērnība, kāda bijusi viņiem, skaitās Īsta Bērnība?

+paraksts

Manuprāt ne jau konkretie priekšmeti šķiet tik nostalģiski, bet ar to palīdzību restaurē bērnību kā tādu, kas pēc noklusējuma ir laimīga bezrūpība. Man bija japasaka kaut kas citādaks valdošai komentāru noskanai.:)

(Reply to this) (Thread)

piekrītu

(Reply to this) (Parent)

Es jau saprotu, ka tas tā labi domāts. Bet skatoties ir sajūta, ka tev smērē acīs, mol, paskaties, paskaties, cik nožēlojami убогая patiesībā tā tava bērnība bija!

(Reply to this) (Parent)

Arī citās valstīs dzimušie, augušie mēdz dalīties ar pārsvarā ne īpaši glīta dizaina rolaļlietu un gadžetu foto no septiņdesmitajiem-astoņdesmitajiem-deviņdesmitajiem. Diemžēl vai par laimi neesam unikāli :)

(Reply to this) (Thread)

Ne jau dizains mulsina, bet tā izlikšanās, ka viss bija skaisti un krāsaini.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet bērnībā taču viss šķita krāsaināks un glītāks, vai tad ne? Tās bildes gan šķiet kā atmiņu dekonstrukcija, tāpēc parasti nepatīk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šķita. Šķita!

Bet runa patiesi nav par lietām, drīzāk par kaut kādu tā perioda idealizēšanu un piekrāšņošanu. Lai gan vienīgais labais tajā visā bija tikai tas, ka mēs bijām bērni, un mums bija pohuj.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bērnu laime - tā ir pavisam cita pasaule, kas ir atkarīga nevis no esošās iekārtas, bet gan no attiecībām konkrētā ģimenē
ja tētis ar mammu lamājas, bērns būs nelaimīgs gan kapitālismā, gan komunismā, gan zviedru sociālismā
tas, principā, ir arī viss,ko es varu pateikt sīko laimes vārdā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ļoti pareizi teikts.

(Reply to this) (Parent)

Bet runa jau ir nevis par augustu, bet visu pēc tam.

Čo, man arī bija saulaini laimīga bērnība. Un gluži kā sovjetu produktam man arī allaž ir labpaticis nejusties. Bet kad iepazīsti jūzerneimu no kordona otras puses tuvāk, nekā čau-kā-iet, tik un tā neizbēgami jūti kaut kādu vārdos nenosaucamu, bet nenormāli vērienīgu atšķirību pašos pamatos, pašā dzīves uztverē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

džeka no kordona otras puses toreizēji gadžeti no šodiens skatoties arī ir убогие
kur tad ir atšķirība?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Galvā!

(Reply to this) (Parent)

Bērna laime tomēr ir lielā mērā atkarīga no iekārtas, ja audz ğimenē, kura ir iekārtai nelabvēlīga. Jā ir laimes brīži un daudz gaišuma, bet sačakarēts esi. Un par to arī vistu zaglis raksta.

(Reply to this) (Parent)

Tas, ka dzīvot pārmaiņu laikos ir pats lielākais lāsts, tas jau tāpat apriori ir skaidrs. Bet tie kustīgie zvēri Bērnu pasaules skatlogā manī savulaik izraisīja daudz lielāku sajūsmu, nekā daudziem "prātā nesapistajiem" mūsdienās Disnejlenda.

(Reply to this) (Thread)

Tāpēc, ka tas bija tavs prāts Bērnu pasaulē (un mans arī, atceros kā šodien un atceros ar gaišumu, kaut nekādā gadījumā nevēlētos to otrreiz atkārtot), bet disnejlenda ir citu prāts. Kā gan lai mēs to izprastu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atkārtot jau to nevar un noteikti nevajag. Ieraudzītu to visu šodien, droši vien stipri nobītos.
Bet vai vajag visu ar trotilu nolīdzināt, es arī drusku šaubos.

(Reply to this) (Parent)

Kaut kādā mistiskā veidā kļūt par vienkārši tādu pat normālu, brīvu, smadzenēs nesapistu cilvēku gan gribētos, bet elektriskā rotaļlieta Ну погоди bija super forša, es bērnībā viņu dabūju paspēlēt apmērām 1 reizi, kad braucot vilcienā no laukiem iepazinos ar kaut kādu citu bērnu, kam bija tā spēlīte, un visas tās trīs vai sazincik stundas vilciena brauciena draudzīgi ķērām olas. Kad nopirku smārtfonu, es ar tādu kaifu lejupielādēju šito olu ķeramo aplikāciju un pirmo reizi 20 gados atkal uzspēlēju (pēc tam drīz apnika un izdzēsu, bet! tas pirmais mirklis!).

Cik labi, ka cibā ir ļaudis, kas to kas man zemapziņā vārās, izliek smukos, artikulētos tekstos, zem kuriem atliek tikai parakstīties.
Raksti vēl manas pārdomas par dzīvi. :)

Jā, protams, pilnībā piekrītu, bet es skaidri zinu, kur novelku to līniju, kas šķiŗ muļķīgu vāvuļošanu par aizgājušo zelta laikmetu no skaidra, veselīga skata uz dzīvi.

Pie dzeltānbrūnā žiguļa. Tas ietilpst veselīgajā skatā. Bet fanot par apdilušām bumbām, protams, ir vājprāta pazīme.

Tai vecajai Jawiņai ar kuru es meičas pēc zaļumballes uz tuvējo mežiņu vadāju neviens Kawasaki vai Suzuki blakus nestāv! tāpēc ka tādas meičas pie manis vairs nesēdīsies (

(Reply to this) (Thread)

Uz tevis vairs neseediisies

(Reply to this) (Parent)

Bet tas jau standarta variants "kad mēs augām tad tā nebija", paaudžu konflikts nekad nebeigsies. Un kasetes neaiztiec, ja, joprojām skan.

Luudzu, pienjem manu parakstu!

Nuss, bērni vairāk vai mazāk laimīgi pie jebkura rasklada/iekārtas, līdz ar to atmiņas lielākajai daļai siltas un nostalģiskas. Kā Fredis reiz izteicās, viņš bērnību izsūtījumā atceras kā varen jestur un saulainu padarīšanu, kamēr viņa māte, kurai izmisumā bija jādomā, kur raut kādus 5 kartupeļus, lai ģimeni nākamo nedēļu pabarotu, tā vis nešķiet. Tb tā nostalģija visnotaļ dabiska.

Tās bildes jau nāk komplektā ar bērnību par ko savās atmiņās tad arī tiek fanots. Mana bērnība bija kolosāla. Citam nē. Kāds ar slapju un netīru gumijas bumbu atrāvās pa seju, cits iesita savu pirmo golu.
Kā saka franči — такова се ля ви.