Nožēlojami ir tie cilvēki, kuriem veikals ir dzīve.
Par ambāļiem, kas tapinājuši šo reklāmas gara šedevru es vispār nevēlos runāt. Ja nu kas, tad runa iet par veikala rimi reklāmu, ko laiku pa laikam var dzirdēt radio ēterā.
Reklāmas autori laikam uzskata, ka reklāmas auditorija ir kaut kādi zemākā līmeņa low-life patērētājsabiedrības vienšūņi, kuriem veikals ir visa dzīve.
Nu labi. Varētu jau gan sakopēt visus savus atmiņu rakstus te.
Ja paskaita, tad pirmajiem maniem ierakstiem pašlaik jau ir vairāk nekā septiņi gadi. Pārlasot tā dīvaini paliek par tām atmiņām, atziņām, izjūtām, lietām, vietām un cilvēkiem, kas man tolaik šķita būtiski un aprakstīšanas vērti. Tolaik dzīve, lielākā vai mazākā mērā sastāvēja no dažādiem tusiņiem, krogus dzīves un sarkasma. Jā, sarkasma. Pats vien varu pabrīnīties, kur manī tik daudz īgnuma bija.
Nē, nu vispār tagad jau nav arī daudz ko labāk. Tikko tev sāk likties, ka viss ir itkā kārtībā, tā atliek ieslēgt LNT, lai pārliecinātos, ka ņehuja nekas nav kārtībā un viss joprojām ir pilnīgā pakaļā. Nu jā.
Kaut kā tā. Kad būs kaut kas rakstīšanas vērts, ierakstīšu.
Lēnām domāju, ka būs jāpārvāc uz šejieni savi vecie rakstu gabali. Lai gan arī no otras puses... kam gan tas ir vajadzīgs?
Varbūt vienīgi pašam, lai nepazūd laika ritumā.