| |
[Apr. 23rd, 2014|11:43 am] |
kānutur bija vonnegūtam par vienīgo dienestu, kam cilvēce vēl mazliet tic, tipa ugunsdzēsēji, ja. betnupatās vakar, degpunktā bij vēlviens tāds, tīri prieks skatīties, dienests. Vārdsakot, stāsts tāds, pa lieldienām ģertrūdsielas iemītniekus apmētā un gāna pa blakusmājas otrā stāva logu, nutur šplauj uz galvas, kautkādas armatūras lido un mātes vārdi, nu, nekāda prieka mājās nākt, izsaukuši mentus, tie atbrauc, brauka zodus un konstatē, ka tiešām, otrā stāvā smuki aiz dzelzs durvīm uz balkona iebarikādējies vesels bars stipri agresīvu džeku, dzer, mētā lomikus un ķieģeļus garāmgājējiem uz galvas, nesmuki izrunājas, nutā, ka tiešām nesmuki, piedāvā pasniegt molotova kokteiļus, un bars tāds, tāka stipri vairāk pa pieci, nuvārdsakot, skērī šit, un pat no malas vērotājam tākā pēc taisnības sāk šķist, ka tos perdeļus vaidzētu tā sulīgi izsvēpēt laukā, nulūk, tie divi menti saprot, ka nekas viņiem diviem tur nesakāks un izsauc ātrās reaģēšanas vienību, es gan nezinu, cik nu tur ātra tā reaģēšana, jo kamēr tā brīgāde brauca, tikmēr tas jautrais bars, pats ar sevi sabudinājies, no augšas fiksi izspūrk laukā ar lomikiem un vienam no mentiem ielauž galvu un hujakts, atpakaļ savās barikādēs, nu ahujevšije, esteiktu, galīgi, godavārds, tik ļoti jutusi līdzi īstiem ne seriku mentiem nekad neesmu,. nulūk, betkur tiešam beigās prieks bija skatīties, kad tā ātrā reaģēšana beidzot atpirdās, rindiņā rindiņā, kolektifs kā vienota molekula, zābaki vienā ritmā un bladāc, caur dzelzs durvīm unka nolika pa zemi un izsmērēja pa sienām visus nahui, tiešām prieks. A tie džeki, kas iekšā, izrādījās trīs dienas objektā aizdzērušies celtnieki, astoņi gabali, nu, prikaļis
|
|
|
