| |
[Dec. 10th, 2019|01:19 pm] |
Nākamgad laikam būs jāmeklē jauns mīļākais vasaras bārs. Mūsu rajonā arvien vairāk spiežas iekšā developeri un baltās apkaklītes, ja vēl te vispār ir kur viņām spiesties. Karlīna ir balto apkaklīšu veiksmes stāsts, bet tā ir arī pinkaino troļļu un šmulīgo krūmu bērnu sakāve. Pirms Lielajiem Plūdiem šis esot bijis čigānu un bomžu rajons, no kura cilvēki izvairījušies pat dienas gaišajā laikā, nakts pastaiga esot bijusi pielīdzināma drošai nāvei. Vēl pirms tam šis bija fabriku, armijas kazarmu un kara slimnīcas rajons. Vēl pirms tam te esot bijusi upe, kas vēlāk atspiesta prom no kalna, lai iekarotu esošo zemes pleķīti. 2002. gadā upe sadusmojās un paņēma atpakaļ sev piederošo teritoriju, uzskalojot savus ūdeņus līdz pat otrajam stāvam. Pēc plūdiem cilvēki saņēmās, nospodrināja pāri palikušo mantību un sāka jaunu dzīvi. Tā kā daļa cūcības bija aizmēzta, rajons kļuva pievilcīgs attīstītājiem, kas gadu gaitā te sabūvējuši liellogotas betona kastes, kurās starptautiskas baltās apkaklītes klabina taustiņus. Starp tām vēl dzīvo vecā Karlīna, kas ar katru gadu saraujas arvien mazāka, pamazām izčākst, velkas tālāk prom uz perifēriju, bet tur jau ir citi rajoni ar citiem stāstiem. Pa laikam gan te vēl kaut kas uzplaukst no vecās dzīves, bet ātri vien tas tiek aprīts un izgrābts badīgiem baltiem pirkstiem. Un var jau būt, ka es esmu viena no viņiem.
Kad es te ienācu pirms 3 gadiem, A. man ierādīja upes bāru, kā es viņu iesaucu. Tas bija pavisam jauns barčiks, atvēries metāla konteinerā džunglājā pie upes. Neviens tur negāja, ja neskaita kaut kādus pankus un hipijus, kurus neuztrauca sēdēšana uz baļķa un viņu bērnu spēlēšanās betona gruvešos. Septiņpadsmitā gada vasarā es tur vedu savus mīļākos, mēs skatījāmies zvaigznēs un bučojāmies tumšajos krūmos. Baltās apkaklītes, protams, bija klātesošas, bet nenomāca vietējo faunu. Pirms diviem gadiem teritorijā parādījās vēl viena būda, un tas iezīmēja upes bāra nāvi - "Kliņģerītis un Es". Hipijnīca pārvērtās par hipsternīcu, baltās apkaklītes un bārdas čaukstināja papīros stilīgus burgerus un laša sviestmaizes, un šmulīgie krūmu bērni viebās un gaidīja tumsu, kad taustiņu klabinātāji nu jau tīsies pa mājām un varēs netraucēti atvilkt no viņiem elpu un uzpīpēt zāli. Šovasar upes bārā es biju tikai dažas reizes. Darba dienu vakaros tas atgādināja tirgus placi, bārmeņi nespēja vien liet alu un jaukt kokteiļus, rindas stiepās pāri visam laukumam un cilvēki bļāva visās iespējamajās valodās. Mazliet upes miera tur varēja baudīt vien brīvdienās, kad baltās apkaklītes palika savos rajonos. Nezinu, vai upes bārs nākamvasar vēl pastāvēs. Attīstītāji ir izstrādājuši plānu visai Karlīnas piekrastei un šobrīd būvējas tieši pie upes bāra sāna. Pamazām visa piekraste tiks piekrauta ar spīdīgajiem stikla un betona klučiem, starp tiem būs apcirpti zālāji, skaisti, vijīgi, grantēti celiņi, soliņi, plānotas ainavas, kur atpūtināt nogurušās pilsētnieka acis un stratēģiskās vietās ieplānoti un ar sētu apjozti bērnu spēļu laukumiņi. Pilsētnieka atpūtas zona. Bet pinkainie troļļi, šmulīgie krūmu bērni un bomži, kas tur vēl pa klusiem un brikšņainiem nostūriem sacēluši savas teltis, pārvāksies tālāk uz perifēriju. Arī es. |
|
|