| Better Living Through Chemistry |
[May. 22nd, 2013|03:01 pm] |
Šeit viena cibiņa sūrojās par to, ka dezodorantos esot alumīnija savienojumi, kas varot izraisīt krūts vēzi. Diskusijas gaitā aši vien uzpeldēja saite uz dzīvespriecīgi paranoidālu rakstu, kur bij izklāstīts, kā bez vēža dezodoranti var izraisīt garīgo spēju samazināšanos un migrēnu, kā viņi satur "ķīmisko vielu kokteili" un, protams, norādīts, kādus pareizos ekošmeko dezodorantus pirkt. Tiesa, tajos gan arī ir alumīnija savienojumi, bet tie maksā daudzreiz dārgāk par parastajiem dezodorantiem, tātad noteikti ir daudz labāki.
Pirmkārt, man vienmēr kļūst jautrāk ap sirdi, kad es dzirdu, kā kāds lamā ķīmiskās vielas tā, it kā tas būtu kas ļauns un nosodāms. Ne sūda, Šerlok. Es, piemēram, ar katru elpas vilcienu ieelpoju ķīmisko vielu kokteili vārdā gaiss -- un neko, vēl kaut kā esmu dzīvs, turklāt tieši pateicoties tām ķīmiskajām vielām. Dienā es izdzeŗu vairākas glāzes plaši izmantota neorganiskā šķīdinātāja, un, jūs neticēsit, arī tas man ir pilnīgi nepieciešams. Manā organismā ir sastopamas visdažādākās vielas, ne nu gluži pilna Mendeļējeva tabula (ja es ļoti nemaldos, manās miesās nav pārāk daudz lantanoīdu), tomēr tur ir visādi savienojumi ar skanīgiem nosaukumiem -- un, jūs sapratāt pareizi, atkal pilnīgi nepieciešamas mantas.
Bet, otrkārt, es, protams, negrasos noliegt, ka daudzi ķīmiskie savienojumi tik tiešām ir toksiski, kancerogēni un visādi citādi ne tikai nevajadzīgi, bet arī kaitīgi (piemēram, mēs gana ilgi pamanījāmies iztikt bez plutonija, un, lai gan es uzskatu, ka dzīve bez plutonija nav pilnvērtīga dzīve, tomēr pat man jāatzīst, ka bez viņa mierīgi var iztikt). No tā ir pagrūti izvairīties. Kā teikts lieliskajā grāmatā The Emperor of All Maladies, mēs esam ķīmiski mērkaķi. Kad mēs iemācījāmies izdalīt, attīrīt un savienot visādas molekulas for fun and profit, mēs sapratām, ka tā nu reiz ir lieliska lieta un nekādi nespējām atkal atgriezties pie neķīmiskā dzīves veida. Tīrās sagadīšanās pēc kādas no šīm daudzajām molekulām būs kancerogēnas, un, jo vairāk dažādu ķīmisko vielu (kas, kā mēs noskaidrojām, nebūt uzreiz nenozīmē indes) mums būs apkārt, jo vairāk būs arī kancerogēnu.
Lieta tāda, ka mēs nespējam atgriezties tajos (apšaubāmajos) pirmsķīmijas ziedu laikos, vienlaikus saglabājot mūsdienu civilizācijas labumus. Jau tad, kad mūsu aizvēsturiskie senči pirmoreiz apcepa savu pārtiku, viņi sāka nodarboties ar ķīmiju un apzināti izraisīt dažādas ķīmiskās reakcijas, atkal, for fun and profit (apcepta pārtika garšoja labāk un tās nevajadzēja tik daudz). Un arī svaigēdāji, stumjot iekšā savas čia sēklas, goudžī ogas un ko tur vēl, ir visnotaļ atkarīgi no ķīmijas: tajos kuģos un mašīnās, kas tos brīnumus no otras pasaules malas pie mums atved, jālej iekšā pārstrādāta nafta.
Nenoliedzami, pateicoties ķīmijai, mēs esam saķēruši daudzas kaites un iedzīvojušies daudzās problēmās, kuŗu citādi mums droši vien nebūtu. Tieši tāpat mašīnu dēļ daudzi ļaudis ir gājuši bojā autoavārijās. Bet tai pat laikā ķīmija mums devusi daudzas brīnumjaukas lietas un, atļaušos apgalvot, padarījusi mūsu dzīves daudz krāšņākas (un es te nerunāju tikai par apziņu paplašinošām vielām, ja). Tamdēļ ķengāt viņu kā visa ļaunā sakni nudien nebūtu godīgi. |
|
|
