samarinēju divas burciņas ar pārliešanas metodi. neviena burka nesaplīsa, gurķi kā uz burvja mājiena mainīja krāsu, šodien viena jāprovē, lai zinātu, vai marināde nav salaista dēlī.

tagad man ir vēl lielāka kaudze ar gurķiem, nekā pirms tam, jo vakarā atveda vēl, bet brīvroku režīma nebija, jo.

kā par spīti notikusi anarhija - bērns pie vecvecmammas gulējis diendusu no 13.00 līdz 16.00. līdz 16.00, karl! vai jūs zināt, ko tas nozīmē mūsmājās? pateikšu priekšā - pie tās stundas, kurā bērns ir pamodies, pieskaiti klāt sešas stundas (16.00 + 6 h = 22.00) - tikos bērns ies gulēt. bet ja ir galīgi izsists grafiks (piemēram, no diendusas pamodies 16.00!), tad skaiti visas septiņas stundas klāt. nēn, protams, kas ta viņiem - 17.00 bērnam atbraucām pakaļ, un tālāk jau viņiem galva nesāp. es esmu ļoti iecietīga, un nekad nepārmetu un cenšos neaudzināt pieksatītājus, bet vot, ka viņi nepiezvanīs un nepajautās: "klau, šodien viņš netipiski vēlu aizmiga, līdz cikiem dot viņam gulēt?" tas manu iecietību tomēr var nogalēt (ar daudziem piegājieniem; esmu ļoti iecietīga, i mean it), jo esmu teikusi, lai zvana netipiskās situācijās vai tad, ja nav par kaut ko pārliecināti. tak nē. situācija netipiska, bet neskaidrību, kā izskatās, nav nekad. paši vainīgi, šodien bija jāklausās no manis lekcija par to, ka bērnam nedod gulēt ilgāk par 14.00. gulēt jāiet, maksimums 12.00. un visi būs laimīgi.

tātad, vai izdosies samarinēt atlikušos gurķus, nezinu. redzēs, kā kārtis kritīs.

dažas grāmatas paliek ar tevi uz ilgu laiku. tagad, lasot nerātes ierakstu par rasu, uzreiz atcerējos grāmatu, kuru izraku vecmammas skapī, un nespēju atrauties, kamēr neizlasīju. tā bija skumja un depresīva grāmata ar nelaimīgām beigām, un drīzāk par ābeļdārziem, nevis rasu, bet to grāmatu es atcerēšos mūžam. lasīt gan nekad vairs nelasīšu. nu un vajag tādu depresņaku sarakstīt? kopš tā laika man palicis iespaids, ka visas latviešu grāmatas ir depresijas kalngals. nāves ēnā necik daudz iespaidu neuzlaboja. vai vienas vasaras zieds. vai zosukalna meitenes. taču liels bija mans pārsteigums uzzināt, ka "katrīna" nemaz nav latviešu autora darbs, bet somu! should've known!

līdz ar to, visas katrīnas man asociējas ar šo katrīnu, nevis katrīnu lielo, piem.

no laukiem man atveda maisiņu ar gurķiem, ir nopirktas burkas un garšvielu maisījums, saldētāvā no pagājušā gada un no šī gaida sasaldēti diļļu kātiņi, plauktā no pagājušā gada gaida metāliskie vāciņi, šodien likšu mērcēties ūdenī, lai ir kraukšķīgi (c), un plānoju taisīt ar pārliešanas metodi. vispār es gan neesmu sajūsmā par darbošanos ar verdošu ūdeni - bērnībā taisīju tēju, tējkannai nokrita vāciņš un, tam ta ram, kaut kā pusi plaukstas aplaucēju. atceros, brālēns vēl teica, ka tur man tagad uz visu mūžu paliks rēta. but it didn't. nu lūk, bet jautājums, lūk, kur - vēršos pie tiem, kas izmanto šo metodi - apleju tos pa trīs lāgiem, un tad pie tās trešās reizes viņi mainīs krāsu, kļūs blāvāki or smth? kā es sapratīšu, ka process notiek pareizi?

es jau pāris gadus briestu marinēt, bet šogad, iespējams, tas nudien beidzot izdosies. ziemas vakaros man ļoti patīk pagrauzt marinētus gurķīšus un uzdzert tomātu sulu. nebūtu slikti, ja būtu savi.