Kaut kādā mistiskā veidā kļūt par vienkārši tādu pat normālu, brīvu, smadzenēs nesapistu cilvēku gan gribētos, bet elektriskā rotaļlieta Ну погоди bija super forša, es bērnībā viņu dabūju paspēlēt apmērām 1 reizi, kad braucot vilcienā no laukiem iepazinos ar kaut kādu citu bērnu, kam bija tā spēlīte, un visas tās trīs vai sazincik stundas vilciena brauciena draudzīgi ķērām olas. Kad nopirku smārtfonu, es ar tādu kaifu lejupielādēju šito olu ķeramo aplikāciju un pirmo reizi 20 gados atkal uzspēlēju (pēc tam drīz apnika un izdzēsu, bet! tas pirmais mirklis!).