par sviestu
Eu, a jūs ticat gariem, visādām tur paranormālām parādībām un paralēlajai pasaulei? Es cenšos neticēt, bet ir cilvēki kas tic. Vot man viens paziņa, stāsta ka viņu vecajā dzīvoklī kaut kas bija ieperinājies. Nu un es gribu zināt, kā tas ir, kad kaut kas ir ieperinājies. Nu un tad šis stāsta - visu laiku sajūta ka kāds uz Tevi skatās, tādas trešās personas klātbūnes sajūta. Un kad vienununakti šim licies ka nešķīstenis atkal klāt, šis esot slēdzis naktslampiņu, savukārt tā paslīdējusi, nokritusi un saplīsususi. Es prasu - nu un? Kā nu un - viņš viņu nogāza! Aha, paskatījos uz paziņu jau ar pētnieka skatienu. Tiešām? Nogāza, poltergeists? Jā, un tad esot paņēmuši kaķi un tas visus lietuvēnus iztrenkājis k jebeņi māķeri. Aha, tātad kašālis trenkā mošķus, ja? Jā, ar vienu ķepas vēzienu un visi mošķi kā ar roku noņemti. Okejjj, liels sasniegums.
Savukārt kundzes mammai ir svētītais zvans. Par to es arī, jebu i plaču. Tātad, tiklīdz liekas ka jupis klīst pa māju tā dzīnnn iesit zvanā un jams esot prom. Bez 100 gramiem šo tehnoloģiju saprast laikam nav lemts. Mana mamma savukārt kūpina kadiķīti. Čiks, uzkūpina un nelabais prom. Arī pasākums kuru izprast manam prātam nav paredzēts.
BET! Šajā visā huiņā ir viens BET. To ko visi sauc par mošķi, spoku, garu, poltergeistu vai sazin ko es pirmoreizi redzēju apmēram pirms gada. Es tam neticu, nu neticu. Es pieļauju ka esmu mēnessērdzīgs, ka mani ir puvums starp ausīm vai vienkārši cietajā diskā ieperinājies vīruss. Tātad es guļu, principā nevis guļu bet mokos, jo ir otrā othodņaka diena pēc piecu dienu mērcēšanās. Sirdsklauves kā baznīcas zvani, auksti sviedri, drebulis un memenoti mori. Karoče mokos, pēkšņi uztrūkstos no miega, patiesībā vēl aizmidzis, tikai acis atvērtas. Un tur viņš bļeģ arī stāv, pie kāpņu margām. Scuko! Savā pusnomidzī lūru uz ķēmu. Sejas nav, tikai tāds dūmmakains apveids. Palienu zem segas, paslēpjos aiz kundzes un mēģinu gulēt tālāk.
No rīta nolēmu ka tās ir intoksikācijas radītas halucinācijas- delirium. Nopriecājies par savu atziņu priecīgs izkakājos un tenterēju uz darbu.
Nākamreiz es jau redzēju divus. Un tad es nebiju kādu nedēļu dzēris nemaz. Tipa tu pusnomidzī redzi tādu kā ķēmu. Kārtīgi izberzē acis, pamosties pilnībā un ķēms izklīst pārtopot par pakaramo, naksnīgo ielas lukturu ēnu vai vienkārši izgaist.
Atkal guļu. Atkal mēnessērdzīgais pusnomidzis, atkal ķēms. Bet ar skaidru, pretīgu miroņu seju guļ man blakus. Pazūdi maita! Un gāžu pa viepli. Joooooptvajmaķ kas sākās, kundze raud, es skrienu pēc ledus, lieku uz acs un lūdzos piedošanu. Tā, kundzes skatījumā kļuvu par mēnessērdzīgo šizoīdu.
Nu ķēmi pagaidiet! Speciāli cenšos neaizmigt. Aizmiegu tā pat un kādu mēnesi atkal bija miers...

Tenterējot pār tiltu spriedelēju ar sevi ka jāpalasa kāda nebūt populārzinātniskā literatūra par mēnessērdzību un halucinācijām. Jo nav, nu nav nekādu ķēmu, mošķu vai lietuvēnu. To visu ir izdomājuši garīdzinieki un omītes, lai biedētu bērnus un cilvēkus.

Vienreiz es viņu mēģināju ķert, gandrīz nogāzos pa kāpnēm, esmu metis ar čību, esmu mēģinājis runāt, tip sarunāt lai atpisās. Kundz ziņo ka šitās jēriņu naktis viņai krītot uz nerviem un vai es varot vienreiz likties gulēt.
Līdz šim bij tā - guļu, atkal mēnessērdzīgais pusnomidzis, atkal ķēmi, parasti viņi ir divi, un atkal es kārtējo reizi nodomāju - Mārtiņ, tie ir gļuki, spi bļa!
Šonakt ķēmiem bij varens tusiņš, bij ne tikai guļamistabā, palūrot pār pa margām redzēju vēl pārīti viesistabā. Tādi, pelēcīgi dūmmakaini stāvi. Jesss, es nedēļu vispār dzēris neesmu, ēdis kā pieklājās, stresa ar nekāda nav bijis, bet šie vienalga tuso. Grūtsirdīgi nopūšos un steberēju uz ateju uzpīpēt. Bļe, sukas, parasti man nākot pie pilnas samaņas šie atpisās, pagājušonakt tikai tā atslīd maliņā. Pamāju viņiem, tobiš savām halucinācijām kā veciem paziņām un steberēju uz ateju.
Un tad notika kas jocīgs. Es nevarēju uzraut špičku, pus kastīti salauzu. Murmināju pie sevis ka tā nu gan ir huiņa, saņemies! Beidzot uzrāvu. Aizpīpēju. Un tad palika tik auksts, nu tik auksts, likās ap nulli.
Sarāvos uz poda čokuriņā un nospriedu ka tas viss laikam ir no šausmu filmām un no manas bagātās fantāzijas. Tikai nezkāpēc visa spalva stāvēja gaisā kā elektrizēta. Sukas bļe, sirdīgi nolamājos, nolaidu benīti podā un slāju atpakaļ uz gultu. Viesistabā balle gāja pilnā sparā. Grūtsirdīgi nopūtos un vilkos uz augšu.

Vot šorīt visu rītu, jau kopš pieciem, kad atkal piemodos un nevarēju aizmigt, domāju - vai es eju sviestā? Varbūt ir kādi vitamīni jāpadzer vai kas, bet šitie draudziņi mani ir sākuši nogurdināt. Savukārt ja tāda aizkapa un garu pasaule tik tiešām eksistē, tad lieta kļūst uzreiz krietni interesantāka, jo es jau viņiem, vai drīzāk viņi man kā kōriši. Baidīties no tiem es nebaidos, šie no manis ar vairs prom nemūk un es varētu atvērt savu spiritisma salonu. BET, es apēdīšu savu cepuri ja tā ir patiesība un nav izskaidrojama ar medicīnisku diagnozi.