Pašam nav gadījies, bet dzirdējis patiešām esmu.
Kāds draugs pa pālim stāstīja par sievieti viņa dzīvoklī. Baltās drānās.
Viņam istabai tādas durvis, kas čīkst. Nu un tur pa tēmu, ka jamā pa naktīm nāk un ver vaļā istabas durvis. Un stāv durvīs. Pēc tam iziet kaut kur cauri sienai projām.
Stāstot viņš izskatījās tik ļoti patiess, itkā stāstītu savu lielāko dzīves noslēpumu, no kura pats kaunās. Jā, viņš to arī nevienam neuzdrīkstējās stāstīt. Teica, ka esmu otrais cilvēks. Drošvien tāpēc arī nestāstīja, jo baidījās, ka citi viņu nesaprastu.
Par sevi varu teikt tik to, ka man mājās virtuvē mēdz būt visādas skaņas dažreiz (trauku skaņas, vai galda piederumu kādu dzird "paņemoties"). Līdz šim esmu centies tam nepievērst uzmanību, un norakstījis uz kaut kādām vibrācijām, ko rada pa ielu braocošās mašīnas :)
Jā - tač uatceros vienu nakti, kad biju vēl mazs puika. Vot tur to'4 bija ar visiem sirdspukstiem un visu. Karoč guļu pie vectēva un vecmammas laukos gultā. Pēkšņi nakts vidū pamostos, atveru acis - sev priekšā redzu neskaidru siluetu, kurš taj pat brīdī pēkšņi strauji palien man zem gultas. Nu es sīks, man reāli bail. Bet es nebļauju. Es palienu zem segas un klausos savos sirdspukstos, taj pat laikā cenšōties ātrāk aizmigt, lai pamostos tikai no rīta, kad jau gaišs. Tā nu kādu pusstundu vēl mocījos. Man zem gultas kāds gaudoja. Es neuzdrošinājos pat pakustēties, ku pārmīzis jēgu toreizi biju.
Bet tas vairs nav atkārtojies. Nevaru izskaidrot. Norakstīju to uz kaut kādu ļoti patiesu murgu. No rīta pārbaudījām ar vecvecākiem pagulti - protams, ka tur neviena nebija.
Starpcitu laiku pa laikam arī mājās vēl dzirdu grīdas čikstam vai kā tā, bet cenšos tam nepievērst uzmanību. Ja pat arī kas tāds eksistā - aizkapa pasaule, es neko par to negribu zināt. Lai jau pastāv, kamēr man netraucē.