Es, starp citu, jau ilgāku laiku gatavojos nākamajam savam Cibas ierakstam*. Bet kamēr es gatavojos, tikmēr izvēlētā tēma jau paguvusi zaudēt aktualitāti.

Piemēram, gribēju rakstīt par patīkami spontāni pavadīto gada nogali. 30.decembrī tā pavēlu vakarā piezvanīju savam draugam, labi [ne]zinot, ka tas beigsies nezin-kur un nezin-kā. Tā arī bija - pāris stundu gaitā īstenojas viena spontānā ideja aiz otras:
skaties, mammu, es nesos cauri Rīgai uz Langstiņiem,
skaties, mammu, es braucu cauri Rīgai pa visiem bowlinga saloniem,
skaties, mammu, mēs metam kūleņus uz bowlinga celiņa (ok, es tā nedarīju, es biju skaidrā un pie stūres),
( skaties, mammu, jāklikšķina šeit )

Un vai tas ir cibas beigu sākums?
Nu, tie komenti atkal? Un slavenais refresh gļuks? Nu, lab'-lab'*, tas viss ir fuflo.

Nav ko bremzēt. Dzīve ir jābauda, nevis jāžēlojas par sīkumiem.

Ir jātic sev, jāmīl sevi un tuvākos, draugus. Arī es pats mācos uzlekt augstāk par savu pakaļu. Jo es zinu, ka es to varu.

Būtiska piebilde: Tagad sekos liriska atkāpe, nevis tēvišķās pamācības turpinājums.

Un es tagad esmu pārgājis uz taktiku, ka es neklausos bezjēdzīgi visu mūziku pēc kārtas, vienaldzīgi skipodams to, kas atklausīts vai arī par ko es tikai izliekos [sev], ka man tā mūzika ir jāpatur un jāklausās. Es tagad klausos tikai manis izvēlētos gabalus, kas man ir tuvi. In the deathcar, God put a smile upon your face, mmm mmm mmm mmm, change the world, the blower's daughter, absolute beginners, the carnival is over, enjoy the silence, come undone, moon river, utopia. Nu, d'ya recognize any of that shit?

Un kā jums liekas, vai ir jācīnās par sevi? Vai ir pašam jākaļ sava laime?

* Var izrunāt arī kā bla-bla.

Papildinājums pirms vēl es esmu ticis pat līdz publicēšanas pogas - un born slippy vispār ir mana līdzšinējā mūža mūzika. (Te atkal sanāk kaut kas lirisks: "mūža mūzas mūzika".) Pirms desmit gadiem uz kasešu maģa es to klausījos naktīs, un man nebija ne mazākās nojēgas, kas to izpilda un no kurienes tā mūzika, bet pa dienu es biju Nirvanas piekritējs.

Un jā, jūs to nezināt, un es nevienam darbā neesmu teicis, un vispār varētu padomāt, ka tas mani neskar. Bet es tagad zinu, kā tas ir, kad trīs nedēļu laikā tu jau otro reizi dosies atvadīties no kāda no vecvecākiem.

Un tagad es nejauši atkāpos no piektajā rindkopā izklāstītās taktikas, bet kompis random secībā pats izvēlējās vienu dziesmu, kuru es nevaru ignorēt: The Animals - House of the Rising Sun. Vēl šorīt, ejot uz darbu, es to dungoju uz ielas.

Vēl es šodien gribēju jums pastāstīt par deja vu. Man sāk likties, ka tas ir kaut kāds atgādinājums, kaut kāda norāde, kaut kāds mājiens uz patieso lietu stāvokli. Bet es to nevaru saprast. Līdz minūtei precīzi trīs dienas pirms es saņēmu ziņu par vectētiņu, es pamodos no sapņa, kas bija ļoti dīvaina priekšnojauta. Nu to nekādi nevar pastāstīt, un nez, vai vispār vajag.

Ja atgriežamies pie mūzikas, viens no mūsdienu mūzikas atklājumiem, ko esmu uz ilgu laiku ierakstījis savā "personīgajā lietā", ir Keane, un, ja pavisam konkrēti, Everybody's Changing.

Vot, es tikko, rakstīšanas starplaikā, nejauši aizsērfojos pa cibu un es pat nebiju paspējis nekur tālu tikt, tikai vienu žurnālu apskatīju, tikai vienu linku piespiedu, un man atkal uzmetās kaut kāds neliels deja vu. Tā man ir apsēstība. Un jūs noteikti tam neticēsiet, racionālie matemātiķi, ja?

P.S. Paldies, ja izlasījāt līdz galam. Šai rindkopai vajadzēja būt pašās beigās, bet tas nebūtu saskaņā ar nākamo rindkopu. (Like you care.)

Un, kā šodienas filmā teica Denijs, "Derek says it's always good to end a paper with a quote. He says someone else has already said it best. So if you can't top it, steal from them and go out strong. So I picked a guy I thought you'd like."

Words like violence
Break the silence
Come crashing in
Into my little world
Painful to me
Pierce right through me
Can’t you understand
Oh my little girl

Noskatījos American History X. Tā rezultātā nosolījos vairāk laika pavadīt ar savu jaunāko brāli un piezvanīju vecākiem.

Ar filmas kvalitāti esmu apmierināts, pamācoša atbilstoši politkorektuma standartiem. Tātad jāskatās kritiski uz apkārt notiekošajiem procesiem, nedrīkst atļauties nedomāt par tev tuvajiem.

Par filmām es spriežu tā - ja filmas laikā esmu iedziļinājies sižetā un filmas notikumos, tad filma ir laba. Ja filmas laikā es sāku domāt par to, kā šis kadrs uzņemts un kāpēc tas statists stāv tik kreisā vietā, tad filmas līmenis ir acīmredzami zemāks. Šajā filmā es pētīju arī statistus un rakursus, tomēr brīžiem biju ļoti tajā iedziļinājies "pēc būtības". Dodu filmai 8 pzrkus vai arī B+ (memorable).

Fragmentā, kur bija neonacistu tusiņš, es aizdomājos, ka Edvarda Nortona tēls šajā filmā tāpat kā iekš Fight Club vada underground armiju, pats to īsti neapzinādamies un nevēlēdamies.

Ā, un Denija lomas atveidotājs, Edward Furlong, izskatās pēc meitenes. Un visa filma, gribi to vai negribi, likās tāda gejiska.

Godīgi sakot, filma mani satrieca. Bija laba, lika padomāt un tad vēl padomāt. Jāpadomā vēl.

Upd. 11.25 no rīta. Nu jā, negribas tā vienkārši zaudēt to visu lielisko, kas ir bijis. Būs jāpacīnās, lai to atgūtu.

Pirmkārt...
Idejoti!

"Cik Jums ir svarīgi, kādu tieši tīrīšanas līdzekli Jūs lietojat (skala no 1-7, kur 1 ir vismazsvarīgākais un 7 - ļoti svarīgi):"

Otrkārt...
Neprasiet, kā gāja jaunajā darbā. Pa nakti nevarēju gulēt un tāpēc esmu saguris, savukārt pusdienas nokavēju, tāpēc esmu izsalcis. Bet būs ok.

Galvenais - ja es darba laikā sāku cibot, jūs man atgādiniet, ka tas nav veselīgi.

Treškārt...
Tipa, es pat atradu labu sabiedriskā transporta kombināciju, tā, lai būtu pietiekami racionāli un pietiekami ātri. Sūdīgi vien tas, ka Narvessen vairs nepārdod mēnešbiļetes šim mēnesim. Incanti, tas tā tikai pie viņiem, vai arī citur?

Ceturtkārt...
Ar labunakti.

Tukšā picas kastē atradās nazis! Kā man patīk kārtot māju!

Hej, paga, atdodiet man laika izjūtu!

Hmm, tā kā ir sestdiena un tā kā es sestdienās klausos BBC Radio 1 vai vispār BBC Radio (pats nesaprotu, kā man ir izveidojies tāds rituāls un kā es vienmēr pats par to atceros), tad vajadzētu akurāt to tagad paklausīties.

Uj, vecāki tomēr izdomāja braukt pie manis ciemos = Āāa (tas apmēram tāds pats "āā", kā šodien, pirmoreizi šodien ieejot virtuvē, es iebļāvos, kad ieraudzīju maizi, nu to milzīgo magoņmaizīti, ko dēvē kādā nepiedienīgā vārdā un kas ir steidzami jāapēd, lai tā nepaspēj sakalst, jo tad tā kļūtu neēdama, bet man tā tik ļoti garšo), jākārto māja, jo mans bardaks pēdējo mēnešu laikā ir tikai pieņēmies spēkā un kļuvis apmēram tāds pats kā pie zits.

Un njā, nepagāja ne četri mēneši, kad vecāki pirmo reizi dodas tālajā ceļā cauri visai Rīgā ciemos pie manis uz šo dzīvokli. Šķiet, rīt aprit tieši 4 mēneši.

Lab, es off kārtot māju un sameklēt kaut ko decent, ko uzvilkt mugurā.

Varbūt ir vērts piespamot cibu?
Varbūt paēst brokastis?
Varbūt padomāt, ko un kāpēc es vakar darīju?

Atgriežos pie otrā punkta. Fizioloģiskās vajadzības tomēr ir būtiskas.

Klausos Dead Can Dance dziesmu "The Spider's Stratagem" no albuma Into the Labyrinth, kas pirmoreiz izdots 1993. gada 14. septembrī. Ja pēdējos mēnešos es reizēm esmu apsvēris domu patīrīt, parevidēt kaut ko no saviem Dead Can Dance krājumiem, tad šajā brīdī man liekas, ka tomēr ir vērts tos paturēt.

Kaut kur kādā no šādienas iepriekšējiem ierakstiem man gribējās iestarpināt kādas šādas tādas pārdomas, bet tās neiederējās tajos ierakstos. Bet, tā kā šeit esmu deklarējis spamu, tad jums tomēr neizbēgt no tām, pārdomām.
Ko darīt, ja šodien kāda cibiņa žurnālā pamanīju lietotājbildi, kas, skaidri redzams, ir kādas manas IRL paziņas bilde, kas viņai šobrīd iekš draugiem.lv ir viņas "galvenākā" bilde? Palasīju to cibiņu, lai pārliecinātos, vai tā ir tā pati persona, vai tomēr nav. Novērojumi: dzimums nesakrīt; vecums nesakrīt; šķiet, nesakrīt arī vērtības un brīvā laika pavadīšanas veidi.

Austriņa kaķis ir iekļuvis cibas vēsturē.
Varbūt uztaisīt alternatīvo cibas ziņu komūnu? Ai, nē, nu-i-nafig.

Atgriežoties pie vakardienas - vai jūs par šito runājāt?

Atgriežoties pie vakardienas - vai tas makšeina uzraugs nebija labais? :) <= omfg, šodienas pirmais smaidiņš!

<upd> mhe, tas tobēr bija otrais</upd>

omg omg, man ir jauns darbs! [te ievieto smaidiņus]

wiii

Nu labi, labi, pierunājāt. Pastāstīšu jums, kā man šodien gāja. Bija ļoti garlaicīga diena.

Ārā esot vētra, tāpēc nekur doties nebija vēlmes. Biju vien uz veikalu, kur nejauši iztērēju baigi daudz naudas. (Tā patērētāju sabiedrības būšana baigi sit pa kabatu.)

Pa nakti man sāpēja kakls un no rīta es puņķojos un klepoju. Šo to no tā es daru vēl aizvien. Reizēm.

Noskatījos vienu filmu no tās sērijas, par kurām tev liekas, ka tu to esi jau redzējis, tikai nevari saprast vai tiešām esi redzējis, vai tas ir déjà vu*. Šausmīgi vilkās tā filma, tikai pusotru stundu gāja, bet likās kā vismaz divstundīga. Atceros, ka, pirms es to filmu noskatījos, man (pirms kādiem simts gadiem) tika gari un plaši izstāstīts viss, kas tajā filmā notiek. Varbūt arī tāpēc es nevarēju saprast, vai esmu, vai neesmu es to redzējis. "Četrdesmit dienas un četrdesmit naktis" saucās.

Ai, man apnika tik garlaicīgas lietas rakstīt. Ēēmm, ko vēl varētu uzrakstīt? Uīkendu pavadīšu pie jūras, jau noskaidroju, ka autobusu šoferi ir ar mieru bagāžas nodalījumā ievietot velo, noskaidroju un nošokējos arī par cenām. Jei bogu.

Vakar atsākās franču valodas nodarbības, centīšos uz rītdienas nodarbību ierasties laikā. Hehe. Njā, ja ar riteni brauc, tad ir diezgan liela starpība, vai minās ātri, vai lēni, tur var diezgan daudz minūtes ietaupīt. Ar kājām ejot tās minūtes tik ātri netaupās un pieaudzis cilvēks tak bez īpašas vajadzības neskries, lai nezaudētu pašcieņu. (Cik muļķīgi.)
Toties, kad šodien pirmo reizi pēc ilgāka pārtraukuma izgāju no mājas bez divriteņa, viss likās tik lēns, tik lēns. Es jau nemāku lēni pārvietoties. Tāpēc mūždien esmu aizelsies un tāpēc šodien man ir klepus no tādas mīšanās. (Jāsāk rūdīties beidzot.)
Šodien izpētīju dažādas laika prognozes. Iespēja. ka rīt līs, kad braukšu uz franču valodu vai no tās, pastāv, lai gan ne pārāk liela.

Oki doki, laikam jāsāk iet gulēt (heh, cik daudz dažādu izteicienu ir pieejami ar šo "jāsāk darīt", "sācis notikt", "nebeidz rimties" blā blā bā), lai rīt varētu doties uz franču valodu neaizelsies (vakar no rīta, kad biju tikko pieslēdzis riteni uz ielas un griezos, lai dotos, man priekšā gadījās sīciņa tantiņa, kura plati smaidot teica, ka "vienalga nozagšu". Hehe) un neiesvīdis.

Ailīte current music paliek tukšā, jo tiešām neko neklausos (tas man liekas apmēram tāpat kā paziņot, ka es nepīpēju). Viss traucē un viss kaitina.

* A-hā, man ir ļoti ērti, ka man ir šāds tags, no kā es varu nokopēt īpašos franču uzsvarus. (Es, protams, varu censties to izrunāt ar īpašu viltus franču akcentu, bet sarežģīti būtu to publiskot, tāpēc tas notiek tikai domās.)

P.S. Arbulanakti. (Pun intended)

S**, b**, autobusu vadītāji! Jo** m**!
Labi, ka es tāds ašs un izveicīgs, citādi nebūtu iespējas (lasi: būtu saspiests starp autobusu un gājēju barjeru vai hvz kā to sauc) pēc tam to autobusu vairākkārt apdzīt un rādīt visādus nepieklājīgus žestus.

Jā. Kur vēl atradīsi citu tādu riteņbraucēju, kas brauc pēc visiem noteikumiem. Nu, vismaz tiem noteikumiem, kurus es zinu.

Eh. Savukārt vakar, kad pa centru pārvietojos kājām, kāds cits riteņbraucējs mani gandrīz notrieca. Šis panesās man garām vēja ātrumā perpendikulāri manai pārvietošanās trajektorijai.

Un nevajag man te stāstīt pekstiņus par to, ka prezidente esot teikusi, lai braucot ar velosipēdiem.

Kopš otrdienas katru dienu braukājos pa Rīgu un katru dienu atrodas kāds lohs, kurš grib parādīt, cik tuvu viņš var pabraukt man garām. Turklāt neesmu es braucis pa tumsu šajā laikā.

Papildināts un cenzēts 3 dienas vēlāk. Ja kādam interesē fakti, tas bija "Rīgas Satiksmes" 3. maršruta autobuss, kurš 10. septembrī ap 19.28-19.29 brauca pa Uzvaras bulvāri Akmens tilta virzienā. Pulksten 19.30, kad tas uz Akmens tilta man atkal pabrauca garām un šofera sejā bija redzams apmierināts smaids, sašutis zvanīju uz Rīgas Satiksmes bezmaksas sūdzību un ieteikumu numuru 8001919. Automātiskajā atbildētājā nepaspēju ierunāt vairāk par pāris vārdiem, kad tiku atvienots.

Esmu devis nopietnu prettriecienu ņeftjaņiku mantrausībai. Lūk:



Spiest, lai lielāk.

Kā sacīt jāsaka, kal ratus ziemā, snovu vasarā.

Esmu jau izbraukājis Rīgas centru krustu šķērsu, mazliet strjomīgs* iegādājis divmetrīgu ķēdi - 1,70 Ls, un piekaramo atslēgu - 0,97 Ls. Vēl vajadzētu izdomāt kaut kādus atstarotājus, padomāt par to, kā nebūt sasvīdušam, nonākot galamērķī, un kaut ko vēl vajdzēja padomāt.
Sensenos laikos man bija arī ķivere (es biju jaunais, daudzsološais, apzinīgais riteņbraucējs, nu, sportists, ja?), kura mani reiz paglāba, kad no Ventspils treka (kur tagad ledus halle) pašas augšas kritu ar galvu pa priekšu. Tas bija ekstrēmi.

Ā, starp citu, bildē var redzēt TO kabeli, pa kuru pie manis plūst internets. :)

* Apsargs, kuram uzticēju velosipēda sargāšanu, neizskatījās nopietns.

Es eju atvaļinājumā no cibas, interneta, utt.
Atā, čibriki!

Es padodos. Nebūs nekāda atvaļinājuma, nebūs nekā. Saudzēšu sevi vārgumiņu un iešu gulēt. Tas, protams, uzsit asinis un varētu jau visu nakti ņemties ar to sasodīto darbu, rīt uzlikt nikolaju darbam un darbalaikam, un tā tālāk un tā tālāk. Bet es iešu gulēt. Es jau esmu zaudējis. I hate this shit!

Domāju, ka ir jāuztaisa kaut kāds ēdamais (tā es te tikai ar Talsu rituli un mazsālītiem gurķīšiem niekojos) un jānoskatās filma. Draugi ne répondent pas uz maniem izmisīgajiem zvaniem; esmu mazliet uzkopis māju tā, ka mazliet prieks; ko citu darīt?

Vakar uzzināju, ka mans bērnības draugs, ar kuru kaut kādu neizprotamu iemeslu dēļ nekomunicēju jau vairākus gadus, sirgst ar tādām pašām kaitēm. Varbūt es patiesībā esmu noķēris kādu modes slimību? Jāteic, kā ir - ātri jāatbrīvojas no tās, pirms kļūstu par vienu no melnās masas. (Tas bija joks.)

Hmm, ar "melno masu" var saprast arī "melnzemi", tātad trūdzemi, miršanu, sadalīšanos, blablabla. Nē, laikam īstais vārds īstā frāze īstais izteiciens būtu "pelēkā masa".

Kārtojot māju, pārvietoju tumbas uz galda. Skaņas ieguvums ir labs, vadu mudžekļa ieguvums nav labs. Toties, kad gribēšu skatīties filmu, visa instalācija atkal būs jāpārvieto, (te ievieto kādu mēreni neitrālu lamuvārdu, izsaucienu, vatevā).

Diez, cik labi no "spoileru nelasīšanas viedokļa" ir neklausīties filmas skaņu celiņu pirms filmas noskatīšanās, it sevišķi, ja skaņu celiņš ietver tekstus no filmas?

Upd. pusstundu vēlāk. Lai dzīvo Ciba! Atliek tik mazliet papukstēt Cibā, kad pēc brīža zvana draugi un piesakās uz ēšanu un filmu. Hehe.

Jau vairākas dienas eju gulēt ap 23. Tas man liekas šausmīgi agri. Neiedomājami agri. Godīgi sakot, man aizvien vairāk liekas, ka mana normālības pakāpe ievērojami samazinās.
Šodien varētu iet gulēt jau tagad.

Ko lai vēl tādu mazsvarīgu pastāsta?

Atvēru ledusskapi, a tur kaut kāds murks... :) Nu nē, murgs patiesībā. Viss vai nu vecs vai sabojājies, tfu, gribēju teikt - vecs vai neiekārojams. Un tā katru dienu. Ja nebūtu 1 naktī, varētu izcept pankūkas, kas vienīgās izrādīja saprāta pazīmes tajā ledusskapī (vēl tur nez kāpēc ir alus, ko vajadzētu tuvāko dienu laikā likvidēt, kamēr nav uzradušies ciemiņi). Bet varbūt šī doma (par pankūkām) nemaz nav tik peļama.

Briljants sociālās inženierijas paraugs:
( ... tālāk ... )

Biju pie acu ārsta. It kā brilles jānēsā mazāk. Sapilināja kkādus pilienus. Pēc kāda brīža sašokējos, ka ņifiga nevaru salasīt telefonā īsziņu. Vēl tagad nezinu, kas tur rakstīts. Pa ielu gāju tāds samiedzies un nevienu neredzošs. Un, protams, tādos brīžos liekas, ka visur redzi paziņas. Eh, nu bet es izlikos, ka neredzēju.

Tagad sērfoju, weblapu palielinājis kaut kādas n-reizes (4x paspaidot Ctrl-+ iekš Firefox ir ok). Arī tagad rakstu ekstrēmi lieliem burtiem.

Runājiet skaļāk, lūdzu, es neko neredzu.

Dažas minūtes vēlāk. Ko lai tagad dara? Šķiet, iešu gulēt, jo gandrīz visas citas alternatīvas atkrīt.
Nez kāpēc biju iedomājies, ka varēšu palasīt žurnālu. Figu!
Baška sāp arī no n reizes palielinātas weblapas pētīšanas.

Vēl pēc kāda nenosakāma laika. Un ciba tāda piedauzīga izskatās tāda palielināta - lieli vārdi, mazi cilvēciņi (nu, šitie - ). Kas, savukārt, dod kaut kādu mājienu par pasaules iekārtojumu. Slinkums izvērst šo domu uz papīra rakstiski, moš sapratāt. Ja nesapratāt, nav svarīgi.

Kādu brīdi vēlāk Nu jau kaut ko var saprast, arī īsziņu izlasīju, pagrozījis telefonu un pāris reizes veicis pietuvināšanas/attālināšanas darbības. Būšu dzīvotājs. Laikam. Uz kādu laiku.

Saregulēju, ka rīt no rīta kā modinātājfunkcija ieslēgsies "02 Sad But True.mp3"
Eh, kur tie gadi... :)