Ja tu cilvēks vēlu atnāc mājās un aizej uz virtuvi paskatīties, kas tur interesants, tad tur var atrast brokastu tēju un sestdienas vafeļtorti. Ir ok. Tikai kurš traukus mazgās?

Hej, paga, atdodiet man laika izjūtu!

Hmm, tā kā ir sestdiena un tā kā es sestdienās klausos BBC Radio 1 vai vispār BBC Radio (pats nesaprotu, kā man ir izveidojies tāds rituāls un kā es vienmēr pats par to atceros), tad vajadzētu akurāt to tagad paklausīties.

Uj, vecāki tomēr izdomāja braukt pie manis ciemos = Āāa (tas apmēram tāds pats "āā", kā šodien, pirmoreizi šodien ieejot virtuvē, es iebļāvos, kad ieraudzīju maizi, nu to milzīgo magoņmaizīti, ko dēvē kādā nepiedienīgā vārdā un kas ir steidzami jāapēd, lai tā nepaspēj sakalst, jo tad tā kļūtu neēdama, bet man tā tik ļoti garšo), jākārto māja, jo mans bardaks pēdējo mēnešu laikā ir tikai pieņēmies spēkā un kļuvis apmēram tāds pats kā pie zits.

Un njā, nepagāja ne četri mēneši, kad vecāki pirmo reizi dodas tālajā ceļā cauri visai Rīgā ciemos pie manis uz šo dzīvokli. Šķiet, rīt aprit tieši 4 mēneši.

Lab, es off kārtot māju un sameklēt kaut ko decent, ko uzvilkt mugurā.

Tā jau nevar purpināt! Atvainojiet, turpināt!

Atnesiet kāds, lūdzu, soļanku, labi?

Pa bišķim lasu The New York Times rakstu The Man-Made Disaster, par "total breakdown of organized society". Totāls psec. Mani tas satriec vēl vairāk nekā ziņas par pašu viesuli. Lai gan - ko tur citu varēja gaidīt.

Pa bišķim ēdu brokastis. Atcerējos kādas gastronomiskās izvirtības notika, kad naktī atgriezos no "pulciņa". Žēl vienīgi, ka ēstgriba neļāva dabeigt gatavošanas procesu un viss tika notiesāts vēl pirms kulminācijas.

Pa bišķim domāju, ka tajā tusētāju sabiedrībā tā īsti neiederos. Mazliet jau var, bet nevelk. Būšu izpildījis dekādes normu.

Pēc pāris stundām. Heh, laikam neesmu šo iepublicējis.

Reizēm jau gribas kaut ko uzrakstīt. Un kur tad vēl citur var rast to ilūziju, ka kāds to arī lasa. Nu ok, var [arī citur]. Nu ok, es atkal esmu tekstā ievietojis atrunu, kas norāda, ka iepriekš teiktais var nebūt patiess. Nu ok, besī. Nu ok, tas bija pārspīlēti.

Bet vispār. Es, piemēram, gribēju pastāstīt, kā es tikko grimu atmiņās par senlaikiem alās un ar zobiem noplosīju vienu vistas kājiņu. (Parasti es tā nedaru.)

Tad es vēl gribēju pastāstīt, ka katru rītu kopš iznāk "5 min" (dīvaini, ka cibā par to neko neesmu manījis) pieturā mani sagaidīja jauna meitene, kura mani jau atpazina un man atlika tikai teikt "Labrīt, paldies!" un ar avīzi un smaidu lekt troļļukā. Šorīt jaukā meitene laikam bija devusies uz skolu un viņas vietā bija cita, kurai man vajadzēja īpaši pieteikt, ka "man, lūdzu, latviski".

Un vispār. Nebeidzamais dzīves cikls pēdējā laikā ir atkal sācis virzīties augšup. Nez, esmu laikam jau par to stāstījis - es to dzīves spirāli saprotu tā, ka tā vidusass (whatever) ir horizontāli un mēs visu laiku ejam uz priekšu, tikai (kā jau pa spirāli) visu laiku augšup-lejup.

Ar labunakti!
(Labāk sazvanīsimies.)

Domāju, ka ir jāuztaisa kaut kāds ēdamais (tā es te tikai ar Talsu rituli un mazsālītiem gurķīšiem niekojos) un jānoskatās filma. Draugi ne répondent pas uz maniem izmisīgajiem zvaniem; esmu mazliet uzkopis māju tā, ka mazliet prieks; ko citu darīt?

Vakar uzzināju, ka mans bērnības draugs, ar kuru kaut kādu neizprotamu iemeslu dēļ nekomunicēju jau vairākus gadus, sirgst ar tādām pašām kaitēm. Varbūt es patiesībā esmu noķēris kādu modes slimību? Jāteic, kā ir - ātri jāatbrīvojas no tās, pirms kļūstu par vienu no melnās masas. (Tas bija joks.)

Hmm, ar "melno masu" var saprast arī "melnzemi", tātad trūdzemi, miršanu, sadalīšanos, blablabla. Nē, laikam īstais vārds īstā frāze īstais izteiciens būtu "pelēkā masa".

Kārtojot māju, pārvietoju tumbas uz galda. Skaņas ieguvums ir labs, vadu mudžekļa ieguvums nav labs. Toties, kad gribēšu skatīties filmu, visa instalācija atkal būs jāpārvieto, (te ievieto kādu mēreni neitrālu lamuvārdu, izsaucienu, vatevā).

Diez, cik labi no "spoileru nelasīšanas viedokļa" ir neklausīties filmas skaņu celiņu pirms filmas noskatīšanās, it sevišķi, ja skaņu celiņš ietver tekstus no filmas?

Upd. pusstundu vēlāk. Lai dzīvo Ciba! Atliek tik mazliet papukstēt Cibā, kad pēc brīža zvana draugi un piesakās uz ēšanu un filmu. Hehe.

Atvēru ledusskapi, a tur kaut kāds murks... :) Nu nē, murgs patiesībā. Viss vai nu vecs vai sabojājies, tfu, gribēju teikt - vecs vai neiekārojams. Un tā katru dienu. Ja nebūtu 1 naktī, varētu izcept pankūkas, kas vienīgās izrādīja saprāta pazīmes tajā ledusskapī (vēl tur nez kāpēc ir alus, ko vajadzētu tuvāko dienu laikā likvidēt, kamēr nav uzradušies ciemiņi). Bet varbūt šī doma (par pankūkām) nemaz nav tik peļama.

Apnikuši jau ar saviem gejiem. Vēl pirms dažām dienām es biju klusībā pārliecināts, ka tas pasākums jau ir noticis un šluss un āmen. Eh, vēl nav noticis. (Uzsvars uz vārdiem "vēl" un "nav", tāpēc izrunāt lēni un zīmīgi. Hehe.)

Tā vietā paburkšķēšu par sadzīvisko. Mana trolejbusa kartiņa ar nepacietību gaida mēneša beigas, kad varēs doties pelnītā atpūtā. Ar katru reizi, kad esmu to izvilcis, lai nodemonstrētu "Rīgas Satiksmes" darbiniekam, tā ir kļuvusi saņurcītāka. Es taču neiešu kaut kā to saudzēt, ja tur skaidrā latviešu valodā rakstīts "Biļete jāuzrāda bez ievākojuma! Ielaminēta biļete nederīga!" (Tieši tā tur arī ir rakstīts, ar visām izsalkuma zīmēm!)

Toties "tagus" šim ierakstam izvēlējos "pa rubli".

Jūs neko nerakstāt, droši vien visi noklīduši kaut kādos DNS džungļos vai pie reālās dabas, tad nu jāraksta pašam. Bet brīdinu jau iepriekš, ka šis būs tāds ar varu piespiests ieraksts un tāpēc varētu nebūt pārāk interesants.

Tātad par piespiešanos. Jau vakar man grūti gāja ar ēšanu, šodien iet vēl grūtāk. Pusdienpauzē aiziet paēst nav grūti, bet kaut kādu nesaprotamu iemeslu vadīts izvēlējos mazāku komplektu. Ēdu pankūkas un nevarēju to saprast. Šovakar atkal nevelk kaut ko gatavot, gribas iet gulēt. Ja pzrk būs aizmidzis pirms pusnakts, tas būs kādam jāiecērt skurstenī. Bet es jau tikai pārspīlēju - patiesībā, jo tuvāk vecums nāk, jo pzrk biežāk mēdz doties pie miera pirms pusnakts.

Par reālo dabu. Vienu savu mājdzīvnieku aizvedu pie vetārsta, nākamās pāris nedēļas būs jāpiespiežas arī paārstēt to zvēriņu. Parunājos ar vienu krievu valodā čukstošu sievieti, bet tā kā viņa čukstēja (acīmredzot, lai netraucētu ārstiem), tad bieži vien mana iesaistīšanās sarunā bija diezgan ierobežota. Bet esmu jau novirzījies no tēmas. Tiesa, nav arī liela vēlēšanās pie tās tēmas uzkavēties, jo kaut kādu iemeslu dēļ nāk. Miegs. Tomēr par dabu es vēl mazliet gribēju paturpināt, lai pierakstītu savus novērojumus par kaktusiņiem, kas laikam ir vienīgā dzīvā radība, kurai pie manis klājas labi (laikam tāpēc, ka es viņus nelaistu). Protams, sākotnēji es biju mazliet izbrīnīts par to, ka tie pie manis ir spējīgi izdzīvot. (Tas, protams, nenozīmē, ka kādā brīdī es tos sāku laistīt biežāk kā reizi mēnesī.) Ievēroju, ka šiem parādās zaļi (te ievietojiet to vārdu, kas apzīmē, hmm, laikam dzinumus) dzinumi. Nu, tas bija kaut kad pavasarī, varbūt. Tad es kaut kad sāku ievērot, ka nabaga kaktusiņi visi noliekušies loga virzienā. (Tas, protams, nenozīmē, ka es tos novietoju tuvāk saulei.) Pēc pārvākšanos uz pašreizējo dzīvokli kaktusu famīlijai piešķīru goda vietu uz palodzes. Vēl pēc kāda laika es tos pagriezu otrādi - tā, ka viņiem būtu jāliecas uz otru pusi, lai būtu tuvāk gaismai. Domāts darīts. Pāris nedēļu laikā mazie brašuļi ir gandrīz pilnībā iztaisnojušies. Moš aplaistīt viņus par šādu panākumu? Nē, gan jau... ;)

Šis tātad bija tāds diezgan ilgi, varbūt kādu stundu tapis ieraksts. Es esmu lēēēns.

Piespiedu sevi nomazgāt trauku kalnu, piespiedu sevi arī uztaisīt sev ēst. Tagad atliek pierunāt sevi arī paēst. Eh, stūrgalvīgs gan es esmu padevies.

current music: mūzika vēl aizvien tiek slēgāta šurpu turpu, tagad John Lemon, tfu, Lenon - Imagine