Rudens ir mans gadalaiks.

Skat, pirmdiena pagājusi, tūlīt jau trešdiena un tad tik acumirklis, līdz nedēļa atkal cauri. Tas ir ļoti nogurdinoši. Tik nogurdinoši, ka šodien aizlasījos kādu aizvēsturisku "Veselības" numuru par koku enerģijām, ko žurnālam bija pastāstījis dziednieks Voldemārs Kārkliņš.

P.S. Acu mirklis = acu mirkšķis = mirkšķinājums?

Bija maziņš déjà vu, lasot šī BBC raksta pirmo rindkopu. Déjà vu ietilpa arī sajūta, ka man par to ir jāiecibo. To arī esmu tagad izdarījis. Vēl man ir sajūta, ka kāds cits par to (bet es nevaru notvert to domu, par ko tieši) ir jau izteicies. Bet senāk par pašreiz atrodamajām atsaucēm uz šo rakstu. Kaut kas baigi nenotverams un nekonkrēts man te sanāca.

Sēžu klusumā un nebeidzu brīnīties par to, kā tas atšķiras no tā, kad skan mūzika. Ja neskaita ielas (lasi: pagalma) trokšņus un citus tamlīdzīgus dabiskus skaņas avotus, tad biju Winamp play palaidis tikai, lai noklausītos zemestrīci. Bet tas jau arī ir tikai dabisks troksnis.

Vēl šodien kārtējo reizi par darbu saņēmu gan labas atsauksmes, gan sliktas, bet (tieši tāpat - kārtējo reizi) labās atsauksmes kompensē pārējo.

Vēl man šodien bija dīvains miegs uz miniatūrās mašīnītes aizmugurējā sēdekļa (while we're at it - "pakaļējais sēdeklis" taču nav labāka alternatīva, ne?). Tb, to miegu nepamanīju, bet kaut kāda filma iztrūkst (alkoholu neesmu lietojis давным давно¹), tomēr tā arī vienīgā pazīme par būšanu aizmigušam. Nu ok, vēlāk, pēc kādas 3.-4. tāda stāvokļa, kas it kā bijis miegs, es jau vairs nešaubījos, jo biju beidzot arī samiegojies. Vienalga dīvaini.

Bija arī ekstrēmais tropiskais lietus.

Kaut kas vēl šodien bija dīvaini, bet lielos vilcienos (un mazos vagonos) tas arī viss. Par spīti kaut kādam nenosakāmam veselības stāvoklim un apmēram tikpat² nenosakāmam prāta stāvoklim man patika šī diena.

Ak jā, gribēju vaicāt, vai arī jūs esat ievērojuši neparasti daudzos baltos tauriņus? Pirms nedēļas braucot uz Kurzemes pusi, pret vējstiklu un radiatoru droši vien kādi n-desmit izšķīda, bet visu laiku jau es tos nemaz nevēroju. Tagad Vidzemes pusē arī brīdi papētīju apkārtni un to bija pietiekami daudz, lai es varētu pabrīnīties.

¹ Šeit es gribēju piebilst, ka man patīk slēgāt klaviatūras valodas, ar pirkstiem "dejojot" pa kombināciju Alt+Shift.
² To raksta kopā vai kā? Kad kopā?

Jūs neko nerakstāt, droši vien visi noklīduši kaut kādos DNS džungļos vai pie reālās dabas, tad nu jāraksta pašam. Bet brīdinu jau iepriekš, ka šis būs tāds ar varu piespiests ieraksts un tāpēc varētu nebūt pārāk interesants.

Tātad par piespiešanos. Jau vakar man grūti gāja ar ēšanu, šodien iet vēl grūtāk. Pusdienpauzē aiziet paēst nav grūti, bet kaut kādu nesaprotamu iemeslu vadīts izvēlējos mazāku komplektu. Ēdu pankūkas un nevarēju to saprast. Šovakar atkal nevelk kaut ko gatavot, gribas iet gulēt. Ja pzrk būs aizmidzis pirms pusnakts, tas būs kādam jāiecērt skurstenī. Bet es jau tikai pārspīlēju - patiesībā, jo tuvāk vecums nāk, jo pzrk biežāk mēdz doties pie miera pirms pusnakts.

Par reālo dabu. Vienu savu mājdzīvnieku aizvedu pie vetārsta, nākamās pāris nedēļas būs jāpiespiežas arī paārstēt to zvēriņu. Parunājos ar vienu krievu valodā čukstošu sievieti, bet tā kā viņa čukstēja (acīmredzot, lai netraucētu ārstiem), tad bieži vien mana iesaistīšanās sarunā bija diezgan ierobežota. Bet esmu jau novirzījies no tēmas. Tiesa, nav arī liela vēlēšanās pie tās tēmas uzkavēties, jo kaut kādu iemeslu dēļ nāk. Miegs. Tomēr par dabu es vēl mazliet gribēju paturpināt, lai pierakstītu savus novērojumus par kaktusiņiem, kas laikam ir vienīgā dzīvā radība, kurai pie manis klājas labi (laikam tāpēc, ka es viņus nelaistu). Protams, sākotnēji es biju mazliet izbrīnīts par to, ka tie pie manis ir spējīgi izdzīvot. (Tas, protams, nenozīmē, ka kādā brīdī es tos sāku laistīt biežāk kā reizi mēnesī.) Ievēroju, ka šiem parādās zaļi (te ievietojiet to vārdu, kas apzīmē, hmm, laikam dzinumus) dzinumi. Nu, tas bija kaut kad pavasarī, varbūt. Tad es kaut kad sāku ievērot, ka nabaga kaktusiņi visi noliekušies loga virzienā. (Tas, protams, nenozīmē, ka es tos novietoju tuvāk saulei.) Pēc pārvākšanos uz pašreizējo dzīvokli kaktusu famīlijai piešķīru goda vietu uz palodzes. Vēl pēc kāda laika es tos pagriezu otrādi - tā, ka viņiem būtu jāliecas uz otru pusi, lai būtu tuvāk gaismai. Domāts darīts. Pāris nedēļu laikā mazie brašuļi ir gandrīz pilnībā iztaisnojušies. Moš aplaistīt viņus par šādu panākumu? Nē, gan jau... ;)

Šis tātad bija tāds diezgan ilgi, varbūt kādu stundu tapis ieraksts. Es esmu lēēēns.

Aizbraucu pie vecākiem un pamanīju atšķirību starp maniem betona džungļiem un viņu piepilsētas rajonu. Viņiem te sienāži, cikādes, vaikāviņussauc kā traki visās malās ņemas. Nu tā kā laukos.

Vienīgais mierinājums, ka uz manu rajonu trolejbusi brauc 10x biežāk. Bet tas patiesībā nenomierina.