Un vai tas ir cibas beigu sākums?
Nu, tie komenti atkal? Un slavenais refresh gļuks? Nu, lab'-lab'*, tas viss ir fuflo.

Nav ko bremzēt. Dzīve ir jābauda, nevis jāžēlojas par sīkumiem.

Ir jātic sev, jāmīl sevi un tuvākos, draugus. Arī es pats mācos uzlekt augstāk par savu pakaļu. Jo es zinu, ka es to varu.

Būtiska piebilde: Tagad sekos liriska atkāpe, nevis tēvišķās pamācības turpinājums.

Un es tagad esmu pārgājis uz taktiku, ka es neklausos bezjēdzīgi visu mūziku pēc kārtas, vienaldzīgi skipodams to, kas atklausīts vai arī par ko es tikai izliekos [sev], ka man tā mūzika ir jāpatur un jāklausās. Es tagad klausos tikai manis izvēlētos gabalus, kas man ir tuvi. In the deathcar, God put a smile upon your face, mmm mmm mmm mmm, change the world, the blower's daughter, absolute beginners, the carnival is over, enjoy the silence, come undone, moon river, utopia. Nu, d'ya recognize any of that shit?

Un kā jums liekas, vai ir jācīnās par sevi? Vai ir pašam jākaļ sava laime?

* Var izrunāt arī kā bla-bla.

Papildinājums pirms vēl es esmu ticis pat līdz publicēšanas pogas - un born slippy vispār ir mana līdzšinējā mūža mūzika. (Te atkal sanāk kaut kas lirisks: "mūža mūzas mūzika".) Pirms desmit gadiem uz kasešu maģa es to klausījos naktīs, un man nebija ne mazākās nojēgas, kas to izpilda un no kurienes tā mūzika, bet pa dienu es biju Nirvanas piekritējs.

Un jā, jūs to nezināt, un es nevienam darbā neesmu teicis, un vispār varētu padomāt, ka tas mani neskar. Bet es tagad zinu, kā tas ir, kad trīs nedēļu laikā tu jau otro reizi dosies atvadīties no kāda no vecvecākiem.

Un tagad es nejauši atkāpos no piektajā rindkopā izklāstītās taktikas, bet kompis random secībā pats izvēlējās vienu dziesmu, kuru es nevaru ignorēt: The Animals - House of the Rising Sun. Vēl šorīt, ejot uz darbu, es to dungoju uz ielas.

Vēl es šodien gribēju jums pastāstīt par deja vu. Man sāk likties, ka tas ir kaut kāds atgādinājums, kaut kāda norāde, kaut kāds mājiens uz patieso lietu stāvokli. Bet es to nevaru saprast. Līdz minūtei precīzi trīs dienas pirms es saņēmu ziņu par vectētiņu, es pamodos no sapņa, kas bija ļoti dīvaina priekšnojauta. Nu to nekādi nevar pastāstīt, un nez, vai vispār vajag.

Ja atgriežamies pie mūzikas, viens no mūsdienu mūzikas atklājumiem, ko esmu uz ilgu laiku ierakstījis savā "personīgajā lietā", ir Keane, un, ja pavisam konkrēti, Everybody's Changing.

Vot, es tikko, rakstīšanas starplaikā, nejauši aizsērfojos pa cibu un es pat nebiju paspējis nekur tālu tikt, tikai vienu žurnālu apskatīju, tikai vienu linku piespiedu, un man atkal uzmetās kaut kāds neliels deja vu. Tā man ir apsēstība. Un jūs noteikti tam neticēsiet, racionālie matemātiķi, ja?

P.S. Paldies, ja izlasījāt līdz galam. Šai rindkopai vajadzēja būt pašās beigās, bet tas nebūtu saskaņā ar nākamo rindkopu. (Like you care.)

Un, kā šodienas filmā teica Denijs, "Derek says it's always good to end a paper with a quote. He says someone else has already said it best. So if you can't top it, steal from them and go out strong. So I picked a guy I thought you'd like."

Words like violence
Break the silence
Come crashing in
Into my little world
Painful to me
Pierce right through me
Can’t you understand
Oh my little girl

Nu labi, labi, pierunājāt. Pastāstīšu jums, kā man šodien gāja. Bija ļoti garlaicīga diena.

Ārā esot vētra, tāpēc nekur doties nebija vēlmes. Biju vien uz veikalu, kur nejauši iztērēju baigi daudz naudas. (Tā patērētāju sabiedrības būšana baigi sit pa kabatu.)

Pa nakti man sāpēja kakls un no rīta es puņķojos un klepoju. Šo to no tā es daru vēl aizvien. Reizēm.

Noskatījos vienu filmu no tās sērijas, par kurām tev liekas, ka tu to esi jau redzējis, tikai nevari saprast vai tiešām esi redzējis, vai tas ir déjà vu*. Šausmīgi vilkās tā filma, tikai pusotru stundu gāja, bet likās kā vismaz divstundīga. Atceros, ka, pirms es to filmu noskatījos, man (pirms kādiem simts gadiem) tika gari un plaši izstāstīts viss, kas tajā filmā notiek. Varbūt arī tāpēc es nevarēju saprast, vai esmu, vai neesmu es to redzējis. "Četrdesmit dienas un četrdesmit naktis" saucās.

Ai, man apnika tik garlaicīgas lietas rakstīt. Ēēmm, ko vēl varētu uzrakstīt? Uīkendu pavadīšu pie jūras, jau noskaidroju, ka autobusu šoferi ir ar mieru bagāžas nodalījumā ievietot velo, noskaidroju un nošokējos arī par cenām. Jei bogu.

Vakar atsākās franču valodas nodarbības, centīšos uz rītdienas nodarbību ierasties laikā. Hehe. Njā, ja ar riteni brauc, tad ir diezgan liela starpība, vai minās ātri, vai lēni, tur var diezgan daudz minūtes ietaupīt. Ar kājām ejot tās minūtes tik ātri netaupās un pieaudzis cilvēks tak bez īpašas vajadzības neskries, lai nezaudētu pašcieņu. (Cik muļķīgi.)
Toties, kad šodien pirmo reizi pēc ilgāka pārtraukuma izgāju no mājas bez divriteņa, viss likās tik lēns, tik lēns. Es jau nemāku lēni pārvietoties. Tāpēc mūždien esmu aizelsies un tāpēc šodien man ir klepus no tādas mīšanās. (Jāsāk rūdīties beidzot.)
Šodien izpētīju dažādas laika prognozes. Iespēja. ka rīt līs, kad braukšu uz franču valodu vai no tās, pastāv, lai gan ne pārāk liela.

Oki doki, laikam jāsāk iet gulēt (heh, cik daudz dažādu izteicienu ir pieejami ar šo "jāsāk darīt", "sācis notikt", "nebeidz rimties" blā blā bā), lai rīt varētu doties uz franču valodu neaizelsies (vakar no rīta, kad biju tikko pieslēdzis riteni uz ielas un griezos, lai dotos, man priekšā gadījās sīciņa tantiņa, kura plati smaidot teica, ka "vienalga nozagšu". Hehe) un neiesvīdis.

Ailīte current music paliek tukšā, jo tiešām neko neklausos (tas man liekas apmēram tāpat kā paziņot, ka es nepīpēju). Viss traucē un viss kaitina.

* A-hā, man ir ļoti ērti, ka man ir šāds tags, no kā es varu nokopēt īpašos franču uzsvarus. (Es, protams, varu censties to izrunāt ar īpašu viltus franču akcentu, bet sarežģīti būtu to publiskot, tāpēc tas notiek tikai domās.)

P.S. Arbulanakti. (Pun intended)

Bija maziņš déjà vu, lasot šī BBC raksta pirmo rindkopu. Déjà vu ietilpa arī sajūta, ka man par to ir jāiecibo. To arī esmu tagad izdarījis. Vēl man ir sajūta, ka kāds cits par to (bet es nevaru notvert to domu, par ko tieši) ir jau izteicies. Bet senāk par pašreiz atrodamajām atsaucēm uz šo rakstu. Kaut kas baigi nenotverams un nekonkrēts man te sanāca.

Sēžu klusumā un nebeidzu brīnīties par to, kā tas atšķiras no tā, kad skan mūzika. Ja neskaita ielas (lasi: pagalma) trokšņus un citus tamlīdzīgus dabiskus skaņas avotus, tad biju Winamp play palaidis tikai, lai noklausītos zemestrīci. Bet tas jau arī ir tikai dabisks troksnis.

Vēl šodien kārtējo reizi par darbu saņēmu gan labas atsauksmes, gan sliktas, bet (tieši tāpat - kārtējo reizi) labās atsauksmes kompensē pārējo.

Vēl man šodien bija dīvains miegs uz miniatūrās mašīnītes aizmugurējā sēdekļa (while we're at it - "pakaļējais sēdeklis" taču nav labāka alternatīva, ne?). Tb, to miegu nepamanīju, bet kaut kāda filma iztrūkst (alkoholu neesmu lietojis давным давно¹), tomēr tā arī vienīgā pazīme par būšanu aizmigušam. Nu ok, vēlāk, pēc kādas 3.-4. tāda stāvokļa, kas it kā bijis miegs, es jau vairs nešaubījos, jo biju beidzot arī samiegojies. Vienalga dīvaini.

Bija arī ekstrēmais tropiskais lietus.

Kaut kas vēl šodien bija dīvaini, bet lielos vilcienos (un mazos vagonos) tas arī viss. Par spīti kaut kādam nenosakāmam veselības stāvoklim un apmēram tikpat² nenosakāmam prāta stāvoklim man patika šī diena.

Ak jā, gribēju vaicāt, vai arī jūs esat ievērojuši neparasti daudzos baltos tauriņus? Pirms nedēļas braucot uz Kurzemes pusi, pret vējstiklu un radiatoru droši vien kādi n-desmit izšķīda, bet visu laiku jau es tos nemaz nevēroju. Tagad Vidzemes pusē arī brīdi papētīju apkārtni un to bija pietiekami daudz, lai es varētu pabrīnīties.

¹ Šeit es gribēju piebilst, ka man patīk slēgāt klaviatūras valodas, ar pirkstiem "dejojot" pa kombināciju Alt+Shift.
² To raksta kopā vai kā? Kad kopā?

...kā rodas mājīguma sajūta. :)

Šai sakarā atcerējos, kā ziemā braucu ar autobusu no Vācijas uz Latviju - kaut kādā Drēzdenē (or something) tas a-buss uzņēma pasažierus un es tikmēr kāju izlocīšanas nolūkos "patusēju" pa tuvāko apkārtni. Manu uzmanību piesaistīja viens vīriņš ar tādu nešļavu, kāda ir tipiska Latvijas pauniniekiem (negribas teikt "bomžiem", jo bomži, atšķirībā no pauniniekiem, lieto plastmasas maisiņus). Kādu brīdi viņu vēroju, jo kaut kas likās baigi pazīstams. Viņš tur tā pagrozījās, pagrozījās, tad piegāja pie telefona automāta, piezvanīja, un sāka runāt skaidrā krievu valodā. Eh.

Tāda sajūta, ka es par to jau esmu rakstījis, bet cibā neko tādu neatradu tuvākajās dienās pēc tā brauciena.