Nu labi, labi, pierunājāt. Pastāstīšu jums, kā man šodien gāja. Bija ļoti garlaicīga diena.

Ārā esot vētra, tāpēc nekur doties nebija vēlmes. Biju vien uz veikalu, kur nejauši iztērēju baigi daudz naudas. (Tā patērētāju sabiedrības būšana baigi sit pa kabatu.)

Pa nakti man sāpēja kakls un no rīta es puņķojos un klepoju. Šo to no tā es daru vēl aizvien. Reizēm.

Noskatījos vienu filmu no tās sērijas, par kurām tev liekas, ka tu to esi jau redzējis, tikai nevari saprast vai tiešām esi redzējis, vai tas ir déjà vu*. Šausmīgi vilkās tā filma, tikai pusotru stundu gāja, bet likās kā vismaz divstundīga. Atceros, ka, pirms es to filmu noskatījos, man (pirms kādiem simts gadiem) tika gari un plaši izstāstīts viss, kas tajā filmā notiek. Varbūt arī tāpēc es nevarēju saprast, vai esmu, vai neesmu es to redzējis. "Četrdesmit dienas un četrdesmit naktis" saucās.

Ai, man apnika tik garlaicīgas lietas rakstīt. Ēēmm, ko vēl varētu uzrakstīt? Uīkendu pavadīšu pie jūras, jau noskaidroju, ka autobusu šoferi ir ar mieru bagāžas nodalījumā ievietot velo, noskaidroju un nošokējos arī par cenām. Jei bogu.

Vakar atsākās franču valodas nodarbības, centīšos uz rītdienas nodarbību ierasties laikā. Hehe. Njā, ja ar riteni brauc, tad ir diezgan liela starpība, vai minās ātri, vai lēni, tur var diezgan daudz minūtes ietaupīt. Ar kājām ejot tās minūtes tik ātri netaupās un pieaudzis cilvēks tak bez īpašas vajadzības neskries, lai nezaudētu pašcieņu. (Cik muļķīgi.)
Toties, kad šodien pirmo reizi pēc ilgāka pārtraukuma izgāju no mājas bez divriteņa, viss likās tik lēns, tik lēns. Es jau nemāku lēni pārvietoties. Tāpēc mūždien esmu aizelsies un tāpēc šodien man ir klepus no tādas mīšanās. (Jāsāk rūdīties beidzot.)
Šodien izpētīju dažādas laika prognozes. Iespēja. ka rīt līs, kad braukšu uz franču valodu vai no tās, pastāv, lai gan ne pārāk liela.

Oki doki, laikam jāsāk iet gulēt (heh, cik daudz dažādu izteicienu ir pieejami ar šo "jāsāk darīt", "sācis notikt", "nebeidz rimties" blā blā bā), lai rīt varētu doties uz franču valodu neaizelsies (vakar no rīta, kad biju tikko pieslēdzis riteni uz ielas un griezos, lai dotos, man priekšā gadījās sīciņa tantiņa, kura plati smaidot teica, ka "vienalga nozagšu". Hehe) un neiesvīdis.

Ailīte current music paliek tukšā, jo tiešām neko neklausos (tas man liekas apmēram tāpat kā paziņot, ka es nepīpēju). Viss traucē un viss kaitina.

* A-hā, man ir ļoti ērti, ka man ir šāds tags, no kā es varu nokopēt īpašos franču uzsvarus. (Es, protams, varu censties to izrunāt ar īpašu viltus franču akcentu, bet sarežģīti būtu to publiskot, tāpēc tas notiek tikai domās.)

P.S. Arbulanakti. (Pun intended)