Un vai tas ir cibas beigu sākums?
Nu, tie komenti atkal? Un slavenais refresh gļuks? Nu, lab'-lab'*, tas viss ir fuflo.

Nav ko bremzēt. Dzīve ir jābauda, nevis jāžēlojas par sīkumiem.

Ir jātic sev, jāmīl sevi un tuvākos, draugus. Arī es pats mācos uzlekt augstāk par savu pakaļu. Jo es zinu, ka es to varu.

Būtiska piebilde: Tagad sekos liriska atkāpe, nevis tēvišķās pamācības turpinājums.

Un es tagad esmu pārgājis uz taktiku, ka es neklausos bezjēdzīgi visu mūziku pēc kārtas, vienaldzīgi skipodams to, kas atklausīts vai arī par ko es tikai izliekos [sev], ka man tā mūzika ir jāpatur un jāklausās. Es tagad klausos tikai manis izvēlētos gabalus, kas man ir tuvi. In the deathcar, God put a smile upon your face, mmm mmm mmm mmm, change the world, the blower's daughter, absolute beginners, the carnival is over, enjoy the silence, come undone, moon river, utopia. Nu, d'ya recognize any of that shit?

Un kā jums liekas, vai ir jācīnās par sevi? Vai ir pašam jākaļ sava laime?

* Var izrunāt arī kā bla-bla.

Papildinājums pirms vēl es esmu ticis pat līdz publicēšanas pogas - un born slippy vispār ir mana līdzšinējā mūža mūzika. (Te atkal sanāk kaut kas lirisks: "mūža mūzas mūzika".) Pirms desmit gadiem uz kasešu maģa es to klausījos naktīs, un man nebija ne mazākās nojēgas, kas to izpilda un no kurienes tā mūzika, bet pa dienu es biju Nirvanas piekritējs.

Un jā, jūs to nezināt, un es nevienam darbā neesmu teicis, un vispār varētu padomāt, ka tas mani neskar. Bet es tagad zinu, kā tas ir, kad trīs nedēļu laikā tu jau otro reizi dosies atvadīties no kāda no vecvecākiem.

Un tagad es nejauši atkāpos no piektajā rindkopā izklāstītās taktikas, bet kompis random secībā pats izvēlējās vienu dziesmu, kuru es nevaru ignorēt: The Animals - House of the Rising Sun. Vēl šorīt, ejot uz darbu, es to dungoju uz ielas.

Vēl es šodien gribēju jums pastāstīt par deja vu. Man sāk likties, ka tas ir kaut kāds atgādinājums, kaut kāda norāde, kaut kāds mājiens uz patieso lietu stāvokli. Bet es to nevaru saprast. Līdz minūtei precīzi trīs dienas pirms es saņēmu ziņu par vectētiņu, es pamodos no sapņa, kas bija ļoti dīvaina priekšnojauta. Nu to nekādi nevar pastāstīt, un nez, vai vispār vajag.

Ja atgriežamies pie mūzikas, viens no mūsdienu mūzikas atklājumiem, ko esmu uz ilgu laiku ierakstījis savā "personīgajā lietā", ir Keane, un, ja pavisam konkrēti, Everybody's Changing.

Vot, es tikko, rakstīšanas starplaikā, nejauši aizsērfojos pa cibu un es pat nebiju paspējis nekur tālu tikt, tikai vienu žurnālu apskatīju, tikai vienu linku piespiedu, un man atkal uzmetās kaut kāds neliels deja vu. Tā man ir apsēstība. Un jūs noteikti tam neticēsiet, racionālie matemātiķi, ja?

P.S. Paldies, ja izlasījāt līdz galam. Šai rindkopai vajadzēja būt pašās beigās, bet tas nebūtu saskaņā ar nākamo rindkopu. (Like you care.)

Un, kā šodienas filmā teica Denijs, "Derek says it's always good to end a paper with a quote. He says someone else has already said it best. So if you can't top it, steal from them and go out strong. So I picked a guy I thought you'd like."

Words like violence
Break the silence
Come crashing in
Into my little world
Painful to me
Pierce right through me
Can’t you understand
Oh my little girl