Hej, paga, atdodiet man laika izjūtu!

Hmm, tā kā ir sestdiena un tā kā es sestdienās klausos BBC Radio 1 vai vispār BBC Radio (pats nesaprotu, kā man ir izveidojies tāds rituāls un kā es vienmēr pats par to atceros), tad vajadzētu akurāt to tagad paklausīties.

Uj, vecāki tomēr izdomāja braukt pie manis ciemos = Āāa (tas apmēram tāds pats "āā", kā šodien, pirmoreizi šodien ieejot virtuvē, es iebļāvos, kad ieraudzīju maizi, nu to milzīgo magoņmaizīti, ko dēvē kādā nepiedienīgā vārdā un kas ir steidzami jāapēd, lai tā nepaspēj sakalst, jo tad tā kļūtu neēdama, bet man tā tik ļoti garšo), jākārto māja, jo mans bardaks pēdējo mēnešu laikā ir tikai pieņēmies spēkā un kļuvis apmēram tāds pats kā pie zits.

Un njā, nepagāja ne četri mēneši, kad vecāki pirmo reizi dodas tālajā ceļā cauri visai Rīgā ciemos pie manis uz šo dzīvokli. Šķiet, rīt aprit tieši 4 mēneši.

Lab, es off kārtot māju un sameklēt kaut ko decent, ko uzvilkt mugurā.

Jau vairākas dienas eju gulēt ap 23. Tas man liekas šausmīgi agri. Neiedomājami agri. Godīgi sakot, man aizvien vairāk liekas, ka mana normālības pakāpe ievērojami samazinās.
Šodien varētu iet gulēt jau tagad.

Ko lai vēl tādu mazsvarīgu pastāsta?

Skat, pirmdiena pagājusi, tūlīt jau trešdiena un tad tik acumirklis, līdz nedēļa atkal cauri. Tas ir ļoti nogurdinoši. Tik nogurdinoši, ka šodien aizlasījos kādu aizvēsturisku "Veselības" numuru par koku enerģijām, ko žurnālam bija pastāstījis dziednieks Voldemārs Kārkliņš.

P.S. Acu mirklis = acu mirkšķis = mirkšķinājums?