Paldies jums visiem par atbalstu, kuri nu bija satraukušies. Esmu visu dienu nogulējis un salietojies nomierinošas zāles (no worries, viss notiek atbilstoši receptei), tāpēc esmu apātisks un katram konkrēti atbildēt nevaru un negribu. Arī par apkārt notiekošo vāja interese. Ārste sola, ka arī bērēs es būšot vienaldzīgs. Heh.

Nu jā, mana vecmāmiņa nomira viņas mammas 100. dzimšanas dienas rītā. Tā bija arī mana 24. dzimšanas diena. Pavadīju ļoti daudz laika kopā ar mammu, palīdzot viņai organizēt bēres un risināt pēkšņo problēmu ar tukšu dzīvokli.
Nebija laika sērot, jo bija jāpieskata savi vecāki. Bēru dienā pat biju mazliet izbrīnījies, ka varbūt esmu notrulinājies tiktāl, ka nespēju paraudāt. Bet tie nebija vārdi, kas bija pēdējais piliens, mūzika sagrāva manu aizsargvalni. Bet tad jau atkal bija jādusmojas uz māsas nepiedienīgajām izdarībām un es jau atkal atguvu līdzsvaru.
Pavadīju daudz laika bez datora, Ventspili esmu izbraukājis krustu šķērsu. Esmu šo to pārdomājis par dzīves prioritātēm, bet mana vecmāmiņa tagad atpūšas pēc labi padarīta darba.

Un kā es tagad izlasīšu visu, ko jūs te esat sadrukājuši pa šo nedēļu?
Labi, ka kaut kā vēl paguvu piefiksēt kkādas ziņas par cibox, citādi justos galīgi iepakaļpalicis. Nebrīnieties, ja tuvāko dienu gaitā iekomentēju nosirmojušos ierakstos, ja?

Pēcāk pastāstīšu kā man gāja.

Mirkli vēlāk: Waah! Kamēr es biju prom, mani ir atdraugojuši vairāki gab. Tas nav uz labu.
Precizējums vēl mirkli vēlāk - ā, ok, izdzēsušies. Heh, un kurš meklēs, kur ta' šie atdzimuši?

Current position: esmu iespiedies stūrītī māsas istabā - interneta kabelis negribēja tālāk vilkties.

omg omg, man ir jauns darbs! [te ievieto smaidiņus]

wiii

Šodien nebija forša diena. Ja iedomājamies dzīvi kā nemitīgu pierakstu veikšanu (te bija mazītiņš deja vu) milzu blociņā ar tādu milzu zīmuli, tad es tagad labprāt apgrieztu zīmuli otrādi un izdzēstu šodienu. Reālajā dzīvē es neko nedzēšu, dzēšgumija man nav bijusi simts gadus un "balto" nelietoju principā. Es švīkāju!

Un kad es tāds sadrūvējies prātoju (nē, tas būs pārāk "prātīgi") truli blenžu ekrānā, Yahoo man pajautā: "Feeling anti-social? This is for you.
Watch how Yahoo! Messenger with Voice lets you appear online to some, and (thankfully) offline to others. Take a fun tour on Stealth Settings!" Ejiet d. un iespraudiet p. savas reklāmas. Es eju gulēt.

Norakstīsim to uz iespējamo slimot-būšanu.

Vēl pāris minūtes un šis ieraksts aizies pie tēviem.

Reizēm jau gribas kaut ko uzrakstīt. Un kur tad vēl citur var rast to ilūziju, ka kāds to arī lasa. Nu ok, var [arī citur]. Nu ok, es atkal esmu tekstā ievietojis atrunu, kas norāda, ka iepriekš teiktais var nebūt patiess. Nu ok, besī. Nu ok, tas bija pārspīlēti.

Bet vispār. Es, piemēram, gribēju pastāstīt, kā es tikko grimu atmiņās par senlaikiem alās un ar zobiem noplosīju vienu vistas kājiņu. (Parasti es tā nedaru.)

Tad es vēl gribēju pastāstīt, ka katru rītu kopš iznāk "5 min" (dīvaini, ka cibā par to neko neesmu manījis) pieturā mani sagaidīja jauna meitene, kura mani jau atpazina un man atlika tikai teikt "Labrīt, paldies!" un ar avīzi un smaidu lekt troļļukā. Šorīt jaukā meitene laikam bija devusies uz skolu un viņas vietā bija cita, kurai man vajadzēja īpaši pieteikt, ka "man, lūdzu, latviski".

Un vispār. Nebeidzamais dzīves cikls pēdējā laikā ir atkal sācis virzīties augšup. Nez, esmu laikam jau par to stāstījis - es to dzīves spirāli saprotu tā, ka tā vidusass (whatever) ir horizontāli un mēs visu laiku ejam uz priekšu, tikai (kā jau pa spirāli) visu laiku augšup-lejup.

Ar labunakti!
(Labāk sazvanīsimies.)

Man patīk cilvēki, kuri ir gudri un kuri domā.

Uzskati, ka es to teicu par tevi.

No Preses izdevumu abonēšanas noteikumiem:

Privātmāju īpašniekiem jānorāda pastkastītes atrašanās vieta, ja tā neatrodas pie vārtiem, kā arī jānodrošina lai, ievietojot preses izdevumu pasta kastītē, abonenta suns neapdraudētu preses piegādātāju.
(..)
Abonēšanas centrs Diena neuzņemas atbildību par ārvalstu un Krievijas Federācijas preses izdevumu aizkavēšanos.

1) hehe
2) e?

Par ko smejamies? Par sevi smejamies.

Pēdējā laikā spilgtas asociācijas par spilgti iztēlojos dzīvi kā kāršu namiņu. Tāda nolemtības sajūta. Un tad vēl - pēc tam, kad šorīt mani kārtējo reizi par mata tiesu nenotrieca un kad sapratu, ka notriekšana ir viena no lietām, no kā es baidos (līdz šim es tiešām nedomāju, ka baidos no tā), manas iztēles kāršu namiņa tēls ir papildinājies ar to sagraujoša auto tēlu. Kaut kāc psc. Un vēl par to notriekšanu runājot, dadomājos līdz tam, ka tas varētu tāpat kā citiem cilvēkiem ar bailēm no suņiem - jo vairāk no tiem baidies, jo niknāk tie rej (un pēc vajadzības kož).

Gribēju jau sev ieteikt atpūsties, bet atpūsties no kā? Es jau tāpat nestrādāju. Bet braukšu es pabūt pie jūŗas.

Stāv padsmit cilvēki trolejbusa pieturā. Otrā ielas pusē kāda meitene, redzams ļoti iereibusi, kaut ko nejauši nomet zemē un dzenas tam pakaļ. Tā ir cigarete, ko vējš pūš uz priekšu, un meitene nepamana, ka pirms brīža, pirmoreiz noliecoties, viņai izkrita visa paciņa. Tai pat laikā viņai garām paiet kāds puisis, acīmredzami sev iestāstījis, ka viņa pati pacels to paciņu. Bet panākusi nedabīgi tālu ripojošo cigareti un beidzot aizsmēķējusi, viņa aiziet tālāk, cenšoties noturēt līdzsvaru. Cilvēki pieturā nekā nereaģē, lai gan iela pašaura un viss labi redzams pat puskrēslā. Pēc kāda brīža no otras puses nāk kāda kompānija, kas vēl pajokojas ap apakšveļu skatlogā. Viņu ir pārāk daudz, lai iespēja, ka kāds tai neuzkāps, būtu ticama. Tā arī notiek un kāds no viņiem, uzkāpis uz pašas paciņas maliņas, aizsper to pie vārtrūmes. Šai brīdī dzirdu, ka ir salūzusi mana blakusstāvētāja sirds un atskan Zippo šķiltavām raksturīgās skaņas. Viss ir beidzies. Vēl pēc brītiņa Zippo vīrs aiznesas uz mikriņu un tur jau nāk mūsu trolejbuss.