Es, starp citu, jau ilgāku laiku gatavojos nākamajam savam Cibas ierakstam*. Bet kamēr es gatavojos, tikmēr izvēlētā tēma jau paguvusi zaudēt aktualitāti.

Piemēram, gribēju rakstīt par patīkami spontāni pavadīto gada nogali. 30.decembrī tā pavēlu vakarā piezvanīju savam draugam, labi [ne]zinot, ka tas beigsies nezin-kur un nezin-kā. Tā arī bija - pāris stundu gaitā īstenojas viena spontānā ideja aiz otras:
skaties, mammu, es nesos cauri Rīgai uz Langstiņiem,
skaties, mammu, es braucu cauri Rīgai pa visiem bowlinga saloniem,
skaties, mammu, mēs metam kūleņus uz bowlinga celiņa (ok, es tā nedarīju, es biju skaidrā un pie stūres),
( skaties, mammu, jāklikšķina šeit )

Alkohols ir mans draugs.

(Tagad pzrk ilgi domā un neko nepieraksta.)
(Pēc tam pzrk uzraksta vienu morāles pilnu teikumu un nodzēš to vēl pirms domas pabeigšanas.)

Man patīk tas efekts, kas rodas nākamajā dienā pēc alkohola patērēšanas, smadzenes nonāk kaut kādā dīvaini radošā (vai dīvainā radošā) stāvoklī.

Nu baigi negribas iedziļināties savā dzērāja biogrāfijā, podi ir visādi gāzti - daži no tiem tādi, kurus man bāzīs sejā līdz kapa malai (nē, nestāstīšu).

Alkohols ir fui, pē, slikti. Es apsveicu sevi ar to, ka esmu izaudzis no nekontrolējama dzērāja - studentu dzīves baudītāja - līdz tādam mērenam un retam iemalkotājam ("ļubiķeļam"). Pietiekami esmu jau savu veselību sačakarējis.

P.S. Es te (šajā ierakstā) veicu kaut kādu eksperimentu ar sevi.

Papildinājums pēc 5 min.: Man bija doma, ka vajadzētu moš izlikties par lielu bremzi un šim ierakstam pievienot arī savu artavu šai cibas stafetei, kas bija aktuāla vēl pirms pagājušā gada Ziemassvētkiem. Bet nē, nav ko apdziedāt savas attiecības ar alkoholu, es izliekos, ka tādas nav.

Nē, nu jūs man pasakait, kā tur ir ar alkoholu un nākamās dienas sviestaino produktivitāti? Pa vakardienu es izdzēru tikai vienu vīna glāzi mana tēva dzimšanas dienai par godu (aizkustinoši, ka viņš pats nebija nekādu alkoholu licis uz galda (skopums šajā gadījumā netiek apsvērts)) un tad vēl vakarpusē vienu maziņu skrūvīti (nu tur tiešām nebija nevienā acī), pat ne visu, tikai dažus malkus, bet šodien tā vien velk uz spamošanu vai ko tamlīdzīgu.

Stāv padsmit cilvēki trolejbusa pieturā. Otrā ielas pusē kāda meitene, redzams ļoti iereibusi, kaut ko nejauši nomet zemē un dzenas tam pakaļ. Tā ir cigarete, ko vējš pūš uz priekšu, un meitene nepamana, ka pirms brīža, pirmoreiz noliecoties, viņai izkrita visa paciņa. Tai pat laikā viņai garām paiet kāds puisis, acīmredzami sev iestāstījis, ka viņa pati pacels to paciņu. Bet panākusi nedabīgi tālu ripojošo cigareti un beidzot aizsmēķējusi, viņa aiziet tālāk, cenšoties noturēt līdzsvaru. Cilvēki pieturā nekā nereaģē, lai gan iela pašaura un viss labi redzams pat puskrēslā. Pēc kāda brīža no otras puses nāk kāda kompānija, kas vēl pajokojas ap apakšveļu skatlogā. Viņu ir pārāk daudz, lai iespēja, ka kāds tai neuzkāps, būtu ticama. Tā arī notiek un kāds no viņiem, uzkāpis uz pašas paciņas maliņas, aizsper to pie vārtrūmes. Šai brīdī dzirdu, ka ir salūzusi mana blakusstāvētāja sirds un atskan Zippo šķiltavām raksturīgās skaņas. Viss ir beidzies. Vēl pēc brītiņa Zippo vīrs aiznesas uz mikriņu un tur jau nāk mūsu trolejbuss.