Stāv padsmit cilvēki trolejbusa pieturā. Otrā ielas pusē kāda meitene, redzams ļoti iereibusi, kaut ko nejauši nomet zemē un dzenas tam pakaļ. Tā ir cigarete, ko vējš pūš uz priekšu, un meitene nepamana, ka pirms brīža, pirmoreiz noliecoties, viņai izkrita visa paciņa. Tai pat laikā viņai garām paiet kāds puisis, acīmredzami sev iestāstījis, ka viņa pati pacels to paciņu. Bet panākusi nedabīgi tālu ripojošo cigareti un beidzot aizsmēķējusi, viņa aiziet tālāk, cenšoties noturēt līdzsvaru. Cilvēki pieturā nekā nereaģē, lai gan iela pašaura un viss labi redzams pat puskrēslā. Pēc kāda brīža no otras puses nāk kāda kompānija, kas vēl pajokojas ap apakšveļu skatlogā. Viņu ir pārāk daudz, lai iespēja, ka kāds tai neuzkāps, būtu ticama. Tā arī notiek un kāds no viņiem, uzkāpis uz pašas paciņas maliņas, aizsper to pie vārtrūmes. Šai brīdī dzirdu, ka ir salūzusi mana blakusstāvētāja sirds un atskan Zippo šķiltavām raksturīgās skaņas. Viss ir beidzies. Vēl pēc brītiņa Zippo vīrs aiznesas uz mikriņu un tur jau nāk mūsu trolejbuss.