Jāatzīst, ka viens no lielākajiem maniem šīsnedeļas lepnuma iemesliem bija tas, ka man blakus pieturā stāvēja vecs vecs vīrietis, kurš vilka no kabatas laukā lielu vecmodīgu kabatlakatu, lai izšņauktu degunu. Un acīmredzot šī sarežģītā procesa vidū viņam no kabatas izkrita zāļu paciņa - kad es paskatījos, tā mētājās netālu no viņa. Kādu mirkli domāju, ko darīt, turklāt mežonīgi kautrējos par to, ka pīpēju - vfeciem vīriem varētu būt aizspriedumiēlu zāles un atdevu viņam - pēc pirmā mulsuma večuks atzina paciņu par savu un ļoti nopriecājās. Es arī. Lūk, tā.