No sākuma gribēju rakstīt par lielo melnbalto bildi, ko šorīt dabūju no ārstes. Tāda liela A3 fotogrāfija, ar kuru gadījās maziņš kāzuss - rentgena kabinetā kāds bija tur uzrakstījis svešu vārdu, uzvārdu utt. Es jau nobijos, ka mani moš sāks ārstēt pēc sveša cilvēka defektiem, bet nē, bilde izrādījās īstā, problēmas - manas (lai gan nekādas nopietnās [šeit sekoja pārdomas par garu ārstēšanos no "nenopietnām" kaitēm]).

Tad es tāds - aizdomājies par lielām melnbaltām bildēm - atcerējos savu pusaudžu gadu kluso sāpi. Pirms gadiem desmit, varbūt mazāk, Latvijas Televīzijā bija tāda spēle, kur dalībniekiem viens no uzdevumiem bija cilvēka sejas attēla salikšana pēc pārinieka sniegtā raksturojuma (nu, tur bija izvēle - atsevišķi 3 dažādas mutes, 3 dažādi deguni, piere, mati, kakls utt). Nu un kā gadījās, kā ne, arī mana māsa pamanījās tapt nofotogrāfēta un tur salikta. Tas viss fuflo, bet vai varat iedomāties, kā jutās viņas brāļi, ja viņas attēls (liela, kvalitatīva A3 izmēra fotogrāfija) vēl šobaltdien karājas viesistabā pie sienas. Pārējiem bērniem ta' netika parādīts tāds gods... Sīkums, bet neforši...

Tad man ienāca prātā doma, ka varētu padomāt, kādas bildes iz manas dzīves palikušas atmiņā. Pirmais mans lepnums par izdevušos fotogrāfiju bija 15 gadu vecumā, fotogrāfija tapa Krakovā klases ekskursijas laikā (laikam pēc 9 klases izlaiduma). Diemžēl man tas attēls nav nekur tuvumā, fotogrāfēts ar ļoti parastu "ziepjutrauku" un toreiz jau taisīja tikai taustāmās bildes. Ak, jā, tur bija redzams Krakovas cietoksnis saulrietā no upes puses. Krakovā es tā arī esmu bijis tikai vienu reizi, bet palicis iespaids kā par ļoti skaistu pilsētu.

Varētu pieminēt arī manā cibā pirms mēneša pieminēto bildi ar mūkiem pie saulespuķu lauka, tagad man tā bilde ir uz desktopa un patīk.

Fotogrāfija kā nozare man patīk. Pat ļoti. Ja dzīve būtu citādāk iegrozījusies, es ļoti labprāt daudz fotografētu, mācītos fotografēt un... ļoti daudz fotografētu. Bet pagaidām man ir tikai telefonkamera/ar kameru aprīkots telefons (kas pirms pusotra gada bija kvalitatīvākā no visām telefonkamerām, tagad noteikti jau ir labāki telefoni radušies). Un man ir bildes, kas tapušas pēdējā gada laikā, kopš man ir tas telefons. Pasēdēju šovakar kādu pusotru stundu un no visas vizuālās informācijas atlasīju interesantāko. Hronoloģiska secība tur nav nekāda, kvalitāte ir ļoti dažāda (ir arī pāris kadri taisīti ar nopietnāku agregātu), attēlos redzamie ir lielākoties svešinieki (izņemot mani), negribēju ne tuvos cilvēkus, ne arī paziņas likt tur (tajā lielajā ļaunajā internetā, kur zog identitātes). Atvainojiet, svešinieki!

pzrka 2005.gads fotogrāfijās (uzmanību... nekustieties... klikšķiniet!)

"Policija lūdz palīdzēt, kā iebarot".

Klik, lai apskatītu lielāku.

Kaut kas tur nav lāga ar tiem attēliem.

Paķibinājos ap jealousy ievietotās bildes (urbānā māksla, tev būs apskatīt!) linku un prezentēju jums saiti uz šā fotogrāfa lapu.

( Nu, vai tev ir garāks? )

Nu jā, weblapas apmeklētāju skaitītājs ir tāds "pašapziņas" pagarinātājs. Bet kā tas nākas, ka manu žūrnālu šodien ir aplūkojuši 20 cilvēki un katrs vidēji 1,75 reizes? Un tas dienā, kad es neko neesmu rakstījis un pēdējais ieraksts tapis pirms 3 dienām?

Nu tā, dažus mirkļus vēlāk te vēl kāds ir ielūkojies.

Šķiet, pietiks sevi cildināt, bet tā vien prasās ielikt kādu no fotogrāfijām, kas šodien tapa fotosesijā par godu caurlaidei, tb, vajadzēja kādu bildīti un tapa vesela sērija ar supermodeli pzrk. Moš kļūt par geju? (Uz šo jautājumu nav jāatbild.)

Vispār es tikai gribēju pateikt, ka man patīk Ciba. Jūs esat baigi labie!

Papildināts pēc pusotras stundas:

Pierunājāt. :D
Lūk:



Klikšķināt, lai aplūkotu lielāku foto. (Jums nav tagad jāslavē, cik tā fotogrāfija ir lieliska.) :)

Arī pati lielisko fotogrāfiju autore tika safotogrāfēta, bet bez viņas piekrišanas nepublicēšu viņas bildes. :P

Godīgi sakot, kad sadzinu tos attēlus aplokā, tfu, datorā, jutos vīlies, jo daudzi no labajiem attēliem ir sanākuši pārāk neskaidri, lai tos varētu izmantot kkādiem puslīdz nopietniem mērķiem.
Uzreiz radās ideja tētim dzimšanas dienā dāvināt statīvu (tas, protams, būtu ar savtīgu zemtekstu), bet cik tāds maksā? Google šodien man nepalīdz. Atradu tikai vienu cenas variantu - 24 Ls.

Es te mazliet patestēju foto.inbox.lv izmantošanu cibā.
( Lūk, viens pilnīgi nejauši izvēlēts foto ;) )

Esmu devis nopietnu prettriecienu ņeftjaņiku mantrausībai. Lūk:



Spiest, lai lielāk.

Kā sacīt jāsaka, kal ratus ziemā, snovu vasarā.

Esmu jau izbraukājis Rīgas centru krustu šķērsu, mazliet strjomīgs* iegādājis divmetrīgu ķēdi - 1,70 Ls, un piekaramo atslēgu - 0,97 Ls. Vēl vajadzētu izdomāt kaut kādus atstarotājus, padomāt par to, kā nebūt sasvīdušam, nonākot galamērķī, un kaut ko vēl vajdzēja padomāt.
Sensenos laikos man bija arī ķivere (es biju jaunais, daudzsološais, apzinīgais riteņbraucējs, nu, sportists, ja?), kura mani reiz paglāba, kad no Ventspils treka (kur tagad ledus halle) pašas augšas kritu ar galvu pa priekšu. Tas bija ekstrēmi.

Ā, starp citu, bildē var redzēt TO kabeli, pa kuru pie manis plūst internets. :)

* Apsargs, kuram uzticēju velosipēda sargāšanu, neizskatījās nopietns.

Satiecies ar kaut kādiem sen neredzētiem draugiem, pārņem kaut kāds sentiments.

osama ielicis jūzerpikču:

Kādam taču bija tas jāiemūžina.

( meme )

Briljants sociālās inženierijas paraugs:
( ... tālāk ... )

pzrk brauc uz suņu izstādi. Iepazīstieties arī ar aizmigušu kolēģi un piestūreskolēģi. Nākamā pietura - kafijpauze. ( uz mežu, uz mežu )

( jokupēteri )
Nekā būtiska te nav ko redzēt, nedrūzmējieties un ejiet tālāk.

( Nofočēju savu bērnību )
Nofočēju es arī savu 21.gs. bardaku, bet tās bildes es nelikšu publiskai apskatei. Ha.