Es jau nestāstīšu, ka man liekas, ka Lielajam Oranžajam portālam būtu vienkārši piesaistīt "draugu" naudiņu - nākamajā dienā pēc tam, kad ir beidzies profila apmeklētāju statistikas abonēšanas termiņš, ar vienkāršiem automātiskiem līdzekļiem radīt "statistiku", ka vairāki randomā izvēlēti cilvēki ir apskatījuši tavu profilu. Tev, protams, šausmīgi interesē, kāpēc pēkšņi vairāki cilvēki ir ieinteresējušies par tavu necilo būtni un tu atkal pasūti to job***o statistiku.

Savukārt šī LETAs ziņa par to, ka Krasta iela esot 47. dārgākā pasaulē, ir kārtējais bulšits. Kad palasa pašu rakstu, atklājas, ka statistika atkal ir pagriezta no citas puses, nu tāds greizais spogulis, ka slikti paliek. Tas, ka šajā pētījumā Latvija ieņēmusi pēdējo vietu, nebūt nenozīmē to pašu.

Eh, miegs vēl nāk un neko prātīgu nevaru noformulēt.

BBC ziņu pirmajā lapā šodien par latviešu "nacionālo dārgumu".

Paķibinājos ap jealousy ievietotās bildes (urbānā māksla, tev būs apskatīt!) linku un prezentēju jums saiti uz šā fotogrāfa lapu.

S**, b**, autobusu vadītāji! Jo** m**!
Labi, ka es tāds ašs un izveicīgs, citādi nebūtu iespējas (lasi: būtu saspiests starp autobusu un gājēju barjeru vai hvz kā to sauc) pēc tam to autobusu vairākkārt apdzīt un rādīt visādus nepieklājīgus žestus.

Jā. Kur vēl atradīsi citu tādu riteņbraucēju, kas brauc pēc visiem noteikumiem. Nu, vismaz tiem noteikumiem, kurus es zinu.

Eh. Savukārt vakar, kad pa centru pārvietojos kājām, kāds cits riteņbraucējs mani gandrīz notrieca. Šis panesās man garām vēja ātrumā perpendikulāri manai pārvietošanās trajektorijai.

Un nevajag man te stāstīt pekstiņus par to, ka prezidente esot teikusi, lai braucot ar velosipēdiem.

Kopš otrdienas katru dienu braukājos pa Rīgu un katru dienu atrodas kāds lohs, kurš grib parādīt, cik tuvu viņš var pabraukt man garām. Turklāt neesmu es braucis pa tumsu šajā laikā.

Papildināts un cenzēts 3 dienas vēlāk. Ja kādam interesē fakti, tas bija "Rīgas Satiksmes" 3. maršruta autobuss, kurš 10. septembrī ap 19.28-19.29 brauca pa Uzvaras bulvāri Akmens tilta virzienā. Pulksten 19.30, kad tas uz Akmens tilta man atkal pabrauca garām un šofera sejā bija redzams apmierināts smaids, sašutis zvanīju uz Rīgas Satiksmes bezmaksas sūdzību un ieteikumu numuru 8001919. Automātiskajā atbildētājā nepaspēju ierunāt vairāk par pāris vārdiem, kad tiku atvienots.

Esmu devis nopietnu prettriecienu ņeftjaņiku mantrausībai. Lūk:



Spiest, lai lielāk.

Kā sacīt jāsaka, kal ratus ziemā, snovu vasarā.

Esmu jau izbraukājis Rīgas centru krustu šķērsu, mazliet strjomīgs* iegādājis divmetrīgu ķēdi - 1,70 Ls, un piekaramo atslēgu - 0,97 Ls. Vēl vajadzētu izdomāt kaut kādus atstarotājus, padomāt par to, kā nebūt sasvīdušam, nonākot galamērķī, un kaut ko vēl vajdzēja padomāt.
Sensenos laikos man bija arī ķivere (es biju jaunais, daudzsološais, apzinīgais riteņbraucējs, nu, sportists, ja?), kura mani reiz paglāba, kad no Ventspils treka (kur tagad ledus halle) pašas augšas kritu ar galvu pa priekšu. Tas bija ekstrēmi.

Ā, starp citu, bildē var redzēt TO kabeli, pa kuru pie manis plūst internets. :)

* Apsargs, kuram uzticēju velosipēda sargāšanu, neizskatījās nopietns.

Izstaigājis Grīziņkalna mazās ieliņas un parkus, iegrimis pārdomās par to, kā būt, pzrk soļoja mājup. Plāni jau atkal diži un pēc vairāku negatīvas produktivitātes nedēļu perioda, šķiet, pienācis laiks bīdīt lietas.

Diemžēl veselība gan neuzskata, ka man ir "pietiek". (Vai tik kāds no Mērfija likumiem nebija par to, ka - ja tev liekas, ka sliktāk nevar būt, neuztraucies, var gan...) Esmu uzstādījis savu personīgo asinsspiediena rekordu, līdz ar to sapircies zāles un savā nodabā uz ielas palamājies par tiem, kas teica, ka "tas nekas nav". Maukasbērni. Ir gan.

Iešu gulēt.