Mēs pārsvarā saspringti ņemamies par kaut kādām lietām, ko uzskatām par svarīgām, jo būtu kaut kā stulbi, ja mēs te rosītos ne par ko. Un es nesaku, ka tā ņemšanās ir bezjēdzīga, bet ir vērts vairāk embreisot absurdumu, un mazāk visu aizlāpīt ar "svarīgumu".

Soundreku aizlienēju no kāda seriāla.

https://www.youtube.com/watch?v=dyUhQlpnKKc

Sēžu bārā un smejos, baudu tvaika nolaidēju: Dark Matter aliņu - izcili tumša IPA, kas mierīgi varētu dažu labu stautu nolikt uz lāpstiņām pirmajā raundā. Malkoju to ļoti lēnām un domāju par pēdējo 2 dienu piedzīvojumiem, kur pēdējais no tiem ir vien pārdesmit minūtes aiz muguras, manā sistēmā joprojām cirkulējot lielai adrenalīna devai. Izdomāju, ka būtu interesanti tos atspoguļot 3. personā.
Aukstais cēlaliņš blakus, mobilais rokās, top...

Dienvidus.
Pēc maltītes pilnīgi neskartajā padomju ēdnīcā "Lauktehnika", patiesi novērtējis dzīvo laika kapsulu ar visiem tās interjera elementiem un autentiskiem zirnekļu tīkliem, bradātājs devās meklēt to, pēc kā ieradies Jelgavā - fotografēt dzelzceļu. Tā viņam ir diezgan pasena kaislība - paradoksāli klusāka vieta par pilsētas ielām, forša industrijas aura un arī svaigāks gaiss, jo šiet apkārtni nepiepirž letiņa tik ļoti iecienītais dīzeļdzinējs. Tā vietā - elektriskā piedziņa, klusums, vilcieniņi un dabas mijiedarbība ar industriju. Pēdējās desmitgadēs dzelzceļš bieži asociējas ar filmu Stalker - sevišķi tad, ja tā apkārtnē ir pamestas ēkas, pauguri, ūdenstilpnes un laika zoba atstātās pēdas.

Laikapstākļi šodien viltīgi - periodiskas lietusgāzes un/vai krusa.
"Perfekti!", viņš nosaka un dodas plānotajā fotopastaigā, ik pa laikam zem reti lapotajiem grāvmalas kociņiem meklējot patvērumu. "Perfekti!", jo šādi laikapstākļi ļoti labi papildina fotogrāfijas atmosfēru - māksliņas dēļ ij ne tikai šo piecietīsi, jo fotogrāfija ir gaisma. Un sliktos laikapstākļos gaisma mēdz būt izteikti laba un tieši šādu vietu auru izceļoša. Tā nu viņš kādu trešdaļkilometru noiet - sākas gāziens un cilvēks pazūd krūmos. Kad mazliet noskaidrojas, lien no krūmiem ārā un turpina fotografēt. Un tādā garā tik uz priekšu, lai gan nekur tālu netiek. Bet tas nekas - tā ir daļa piedzīvojuma un ierobežots viņam ir tikai laiks. Galamērķis kā ģeogrāfisks punkts nav svarīgs, ir vienkāršs: fotogrāfija, tās radīšanas un dzīvošanas prieks! Fotogrāfija kā cilvēka piepildījums. Fotogrāfija kā vēstures liecība, kuru GDPR sliecas muļķīgi ierobežot, neapzinoties sekas.

Tā nu viņš nonāk tuvu slēgtajai dzelzceļa zonai - tiltam pār Lielupi.
Slēgtā zona viņam neinteresē - cilvēks apzinās, ka tās fotografēšana var izmaksāt visai dārgi un beigu galā - tas ir tikai bleķa tilts - nasing spešal. Tāpēc viņš fočē tikai publiskās daļas virzienā un, to darīdams, redz, ka viņa ejamās taciņas tālumā tuvojas apsargs.
Bradātājs ne jau pirmo dienu dzīvo uz šīs planētas un ne jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Viņš ir skaidri novērojis, kur ir iezīmēta slēgtā teritorija un kur - publiskā. Viņš atrodas publiskajā daļā un nevienu pašu fočēšanas aizlieguma zīmi nav manījis, tāpēc nejūtas neko nevienam parādā - pat ne skaidrojumu. Taču, zinot apsargu dabu, darba specifiku un savu atrašanās vietu tuvu slēgtai teritorijai, jau iztāles rēķinās - būs jārunā. "Nu, ja jārunā, tad jārunā", viņš nodomā un iet apsargam pretim:
- Sveiciens!
- Es redzēju, kā Jūs veicāt fotografēsanu!
- Vai nedrīkst? Es lieguma zīmes neredzēju!
- Nedrīkst gan, dzēsiet visu ārā!
- Ummm, man ir filmiņa.
- Piedodiet, bet neko darīt. Otrs variants ir iet uz kantori runāt tur.

Rēķinoties ar to, ka bradātāja laiks atrasties šajā pilsētā ir ierobežots un pravu kacāšanai tas nebūs pietiekams, viņš ilgi nedomā - atrauj kamerai vāku un gaisma tūdaļ iznīcina nupat fotografēto. Teātris nepārprotams un sāpe maza, jo tikko nomainīta filmiņa, tāpēc visi pārējie garšīgie kadri ir fotosomā, citā filmiņā un pilnīgā drošībā. Iznīcināts tikai viens kadrs un ⅙ daļa jaunās filmiņas - pieņemama atrakcijas cena!
- "Nu, tā - darīts!", nosaka bradātājs.
- Neko darīt, Jūs tak zināt, ka Latvijas infrastruktūru fotografēt nevar!
- Eeeeeem, īstenībā….
- Ko tur eeeeem, nevar un viss!
- "Nuuuu... Katrā ziņā darīts - kadri dzēsti! Paldies!", skatoties apsarga acīs, bradātājs ar siltu smaidu noteica, apgriezās riņķī un devās prom. To pašu dara arī apsargs.

Minētā laika trūkuma dēļ bradātājs ar juridiskajām zināšanām nesāka strīdēties ar apsargu par to, ka publiskajā daļā dzelzceļu fočēt ir pilnīgi likumiska darbība - sevišķi tad, ja nav skaidri iezīmēta slēgtā zona ar liegumu tur fotografēt. Sevišķi tad, kad cilvēki tur staigā regulāri, taisa selfijus un tā tālāk. Tāpēc viņš nevilka no kabatas ārā mobilo, lai pats izsauktu policiju, lai tā ierastos un šķetinātu apsarga potenciāli nelikumisko rīcību, pieprasot viņa privātīpašuma - filmiņas - tiešu iznīcināšanu, izsakot arī "aicinājumu" lietas kārtot kantorī, nevis tur, kur tās pieklātos šajos gadījumos risināt - policijas iecirknī.
Bradātāja matemātika ir vienkārša: viņam ir taisnība, slēgto daļu nav fotografējis un apsargs bik pārkāpj savas tiesiskās privilēģijas! Taču šoreiz nebūs īstais brīdis to pierādīt, jo tad varētu panesties izmeklēšanas ierosināšana, kuras ietvaros policija vērtētu, vai šis īpatnis ir spiegs, vai vienkāršs dzelzceļa infrastruktūras entuziasts, kas sava projekta ietvaros ar melnbalto filmiņu fotografē dzelzceļu.
Izmeklēšanas gaitā viņš varētu zaudēt arī apsarga nenojaustos kadrus, kuri ir tajā drošībā, fotosomiņā. Un, lai gan izmeklēšana noskaidrotu, ka darīšana ir ar dzelzceļa entuziastu, nevis spiegu - fotogrāfiju zaudējums būtu neatgriezenisks un pretim būtu iegūta tikai papīru smērēšana un laika, nervu tērēšana kaut kāda aplama mērķa vārdā. Nebūs!
Turklāt - abas puses jūtas apmierinātas: apsargs dabūjis zinātkāro fotogrāfu prom no savas apsargājamās teritorijas, bet bradātājs - ieguvis vairākus foršus attēlus tieši Stalker dabā, kurus vēlāk materializēs diapozitīvu attīstīšanas procesā. Tad šos dipus baudīs projekcijā - privāti, draugu lokā vai kādā publiskā projekcijas pasākumā, kurus viņš ik pa retai reizei mēdz organizēt. Un tikai vietas zinātājs spēs norādīt, kurā Latvijas vietā bilde tapusi - nekāda tur svētā infrastruktūra nemaz nepavīd, bilžu konteksts ir pavisam cits.
Vizuālās mākslas mērķis ir to redzēt - sevišķi tad, ja tam ir pievienotā vērtība. Un konfrontācijas ar apsargiem, tās rezultātā radušies stāsti - tie kā reiz ir šāda vērtība un piedzīvojums!




Pievakare.
Bradātājs jau ir Rīgā un savās ikdienas gaitās pamana līdz šim nemanīto - ir līdz galam vaļā kādas teritorijas vārti, kas allaž bijuši ciet! Ilgi nevilcinoties, viņš ieiet teritorijā, izvelk no savas fotosomas Olympus OM-1n filmas spoguļkameru ar Eastman Kodak Double X filmiņu iekšā, nomaina garo objektīvu pret plato un sāk fotografēt, manāmi priecāties par redzamo un ilgstoši cilvēka neskarto. Kur cilvēka roka ilgstoši nav bijusi, tur objektu eleganti pārņem daba! Skati ir neaprakstāmi skaisti viņa acīs, lai gan cits tur redzētu tikai bomzību, narkomānu draudus un nekārtību - nolaistu pilsētvidi.
Narkomānu klātesības draudus izjūt arī viņš - daļa reālas iespējamības, kas allaž ir bridēja prātā, bet nekad nav atturējis. Reiz viņam gadījās pat būt tūrista lomā, apmeklējot pamesto ēku Emiļa Melngaiļa ielā 3. Tur radās situācija, kurā pa pamesto objektu viņu ar draugiem izvadāja bezgala nodzerta nelaime un zeks vienā personā, kuram bija vientuļi un gribējās pakomunicēt ar īpatņu bariņu no ielas, kas ieradušies te ēku pētīt. Kādreiz - ēkas pirmajā stāvā - bija kaut kāda laboratorija un tieši tas bija apmeklējuma mērķis. Atkārtota laboratorijas apmeklējuma laikā notika šī sastapšanās ar zeku, kas uzrunāja bradātāju bariņu no otrā stāva un gribēja iepazīties, papļāpāt, parādīt objektu. Viņš toreiz parādīja episkāko lietu ever: grezna svētku zāle ar podiņu krāsnīm un tās vidū… Episka sūdu čupa cilvēka augumā!!!
Khem, sanāca atkāpe - atgriežamies pie šodienas stāsta.

Mazliet dokumentējis iekšpagalmu, viņš dodas vienā no ēkām iekšā un priecājas par interjeru. Māja ir sena, nav tajā neiroremonta invāzijas un tās vietā - aizgājušo laiku arhitektūras izpildījums, koridoru labirints, kas savieno dažādas ēkas daļas. Ļoti baudāma, sena arhitektūa, kas viņa acīs ir kas krietni baudāmāks par neiroremonta ķepļepu virs nolupušajām sienām, kuru viņš nicinoši var salīdzināt tikai un vienīgi ar bedrīšu lāpīšanu uz ceļiem, ar totālu degradāciju un lepru.
Izfotografējis interjeru, it īpaši priecājoties par bēniņos sastopamajiem laikrakstiem, vimpeļiem, afišām un lāčādu, kā arī skatu no jumta, viņš caur vienas dzīvojamās ēkas pagraba aizlauzto sienu nonāk citā ēkas daļā.

Kartupeļu pagraba vaibus nomaina flīzētas sienas un trīs vannītes, kas iestrādātas monolītā, flīzētā taisnstūrī. Sanitāri vaibi, kas atgādina STASC redzēto. Saprotams, ka viņš ir nonācis kaut kur citur. Bet kur? Ar tīņa gados iemīlētā Jāņa Ivara Stradiņa mistērijas "Dēmonu villa" ainām prātā, kur darbība notiek Rīgā un daļa - tieši šādos pagrabos - bradātājs iziet tumšo labiritntu. Tas caur atvērtu grīdas lūku viņu ir atvedis komerctelpās.
Neticēdams savām acīm, pašpasludinātais pilsētvides pētnieks smaida kā bērns, kas atradis ko bezgala garšīgu, savdabīgu un interesantu. Viņa atmiņā uzaust kas līdzīgs pirms gadiem: kādā no Rīgas pagrabiem pirms gadiem daudziem viņam bija darba telpas ar dzīvesvietas elementiem. Kādudien, interesējoties par to, kas ir aiz tām durvīm, kuras ved uz žurku apsēstu būvgružu bardaku, viņš paņēma savu uzticamo lukturīti un devās tumsā. Izgājis caur pagraba līkločiem un atvēris vairāks neslēgtas durvis, viņš nonāca bijušajā džeza bārā Ģertrūdes ielā. Un te - uz mata tāds pats notikums, tikai pie tā šoreiz ir novedusi tīra bradāšana, nevis zinātkāra dzīvošana! Uj, atkal atkāpe - atgriežamies pie stāsta!

Ar entuziasmu sejā viņš iekāpj šajās komerctelpās. Tās dekorē skaista vakara saule, eleganti izceldama ar koka elementiem dekorēto interjeru. Te ir tīri gaumīgi, velk uz bāra atmosfēru savā ziņā un uzreiz nav saprotams, kas te kādreiz bijis. Viens gan viņam ir skaidrs - pa logiem iespīdošās gaismas dēļ te sanāks smukas kompozīcijas!
Pēc trešā kadra no pagraba lūkas pozīcijas, viņš pamana, ka pie vienas koka kolonnas mirgo kādas iekārtas lampiņas. "Aktīva signalizācija!", viņš nodomā un viņa pētošais skatiens atduras pie aizdomīgi svaigi baltiem vadiem, kas tīri haotiski caurvij telpu griestus un nenormāli izceļas dūmakainajā atmosfērā. "Viennozīmīgi aktīva signalizācija, bet es esmu tās aklajā zonā, jo nekas nav sācis gaudot un mirgot!". To secinājis viņš ar piesardzīgu soli kāpj dziļāk pamestajā. Sāk to izpēti ar izteikti nolaistajām palīgtelpām pa kreiso roku, jo baltie sensoru nervi uz šo pusi neaizvijas.

Durvju stenderē parādās galva!
Viņš zina, ka infrasarkanajiem sensoriem ir pielaidība - jāsasniedz diezgan liels mainīgās temperatūras laukums ar diezgan izteiktu pārvietošanās vektoru, lai sensors redzēto interpretētu kā kaut ko ziņojamu. Līdz ar ko - galvas pabāšana un vērojošs skatiens viņam šķiet laba stratēģija, jo varbūt tādā veidā var palikt sensora ignorēts. Pabāztā galva kaķa izmēra padarīšana vien ir un tik jutīgus tos sensorus parasti netaisa, citādi būtu viltus trauksme pēc viltus trauksmes uz katru žurku, kaķi… Ar šo stratēģiju viņš dodas galvenās telpas virzienā!
Izbāzis galvu pa kārtējo durvju aili, viņš saskatās ar tuvu durvīm novietotu, sarkani spīdošu kustību sensoru. Viņš iesmejas, parauj galvu atpakaļ un

Atskan trauksme.
Bradātāja sirds dauzās. Prāts saka: "Tev ir kādas 5 minūtes foršiem kadriem tieši tajā visforšākajā zālē. Skrien, bet tad gan fiksi jāzūd lapās!"
Sirdij trakojot kā negudrai, viņš ieksrien galvenajā zālē. Pietupiens, gaismas mērījums, fokusa pieregulēšana un "čiks", atskan kameras mehānisms, to tūdaļ pavadot filmiņas uzvilkšanas skaņai. *Čiks*, *filmiņas uzvilkšanas skaņa*, *čiks*
Pēc kādas minūtes straujas fotografēšanas, viņš pa to pašu pagraba lūku steigšus nosvīst pagraba tumsas drošībā. Vēlreiz izgājis tumšo labirintu un izkāpis cauri realitātes šķirošajai sienai, viņš izkāpj tik sasodīti eksotiskajā iekšpagalmā - tam ir silto zemju vaibi.
Bet, ak vai - bradāšanas un piedzīvojumu kaisle aizēno viņa acu gaismu un apklusina saprāta balsi: skatam paveras pamestā blakusēka - to viņam arī gribas izstaigāt - sevišķi ar to apdullinošo Dēmonu villu viņa galvā! Es gan viņa vietā būtu steidzies no objekta prom.

Iegājis blakus ēkas kāpņu telpā, viņš sajūt saldeno sūdu un skābo mīzalu smārdu: "Eau de Bomzette"!
Nekas, īpatnis nosaka un dodas pa kāpnēm augšā uz bēniņiem, kur uzņem vairākus garšīgus kadrus ļoti šaurās telpās. Te reiz dedzis, logu nav un melnā ogle uz sienām apēd teju visu no šķirbām ienākušo gaismu. un tomēr - caur vairākām durvīm spīd smuka mansarda istabiņa ar vienu gultu - izskatās sasodīti citpasaulīgi un tādēļ viņš nežēlo filmiņu - fočē telpu dažādās kompozīcijās, ik pa laikam piesardzīgi pa logu paskatoties, vai uz ielas nestāv apsargu mašīna… Šīs mansarda telpas viņam atgādina bērnības mājas, kuras arī cieta no ugunsgrēka…

Kādu pusstundu šeit pavadījis, viņš nodomā, ka "laiks doties prom!".
Ejot lejā pa šīs sudīgās ēkas kāpņu telpu, 1. stāva kreisajā sienā ar acs kaktiņu, viņš ierauga citu caurumu. "Bļāā, caurums uz citu telpu un kat tad vēl, ja ne tagad? Rīt gan jau šie maģiski atvērtie vārti būs ciet!" Mirkli padomājis, viņš lien iekšā.

Skatam paveras bārs. Tumšs, izvarots, ar leti.
Sienas knapi turas kopā, griestu konstrukcijas karājas un grīdu nav - tikai smilšu bedre. Bet nu - viennozīmīgi te pēdējais ir bijis bārs. Fočēt gan tur īsti nav, ko. Ne tur gaisma, ne interesanti - tik vien fakts, ka otrs caurums sienā ir novedis citā inteersantā telpā. 2 piedzīvojumu pilni bradājumi vienā, tā teikt. Tāpēc interesanta laika pavadīšanas vietā viņa prātu nodarbina sūri lēna un nepacietīga apsargu gaidīšana. Laiks velkas, tā riebīgā gaidīšana uz nezināmo….
Pēc kādām 20 minūtēm viņa pacietības mērs ir pilns - laiks doties prom. Gan jau pēc šīm ~40 minūtēm apsargi ir prom.?! Gan jau! Viņš ielien pa caurumu atpakaļ kāpņu telpā un dodas ārā no smiržojošās ēkas. No eksotiskā iekšpagalma parādās apsarga tēls. Raustīties te nav solīdi, jārīkojas!
- "Sveicināti!", viņš uzrunā apsarga tēlu.
- "Vai garām ejot?", draudzīgi pajautā apsargs.
- Umm, godīgi sakot, es te ieskrēju pamīzt - nevarēju noturēties!

Vīri sasmejas un katrs brīvā solī dodas uz savu pusi.
Nākamajā rītā bradātājs noiet gar objektu, kurā izvingrināja apsargu uzmanību - citādi viņiem garlaicīgi saņemt piķi bez jelkādas darbības. Vārti ir ciet! Atdošanās kaislei tomēr izrādījās racionāla, sekmīga.


Sēž bradātājs bārā, malko piķa tumšu IPA un smejas par uzrakstiem uz sienas, paķerdams dažus kā dienas notikumus raksturojošas birkas: "Enerģisks pohujists", "Piedzīrojums", "Psihspārnis", "Primātīpašums", "Melns melnu nemaitā".




Aliņš tuvojas beigām un ar smaidu vēlreiz atceros sarunu ar Rīgas piensaimnieka teritorijas apsargiem, tovakar veikdams sekojošu ierakstu Cibā:
"Šī vakara sarunā ar skaisti kačātu Grifs AG pārstāvi, kas izkāpa no manā priekšā šķērsām apturētās mašīnas, secināju, ka Rīgas piensaimnieks šobrīd tiek sargāts. Patīkama saruna interesanta vakara noslēgumam!
Gribēju aiziet uz foršās akustikas telpu uzmest kādu fikso rīkles dziedājumu, kuru nosūtīt pāris latviešu metāla blicēm, bet nu - ne šoreiz :D"

Bradāšana - izsmeļams resurss, kas jāgrābj ciet pie pirmās izdevības. Rīt tas var izrādīties jau izsmelts!





Pusbalsī iesmejos un reizē ar šī apraksta uzmetumu piebeidzu savu alus kausu. Taisoties doties prom, uz bāra durvīm ieraugu BAL uzlīmi.
Heh, baigi sen tur nav būts ciemos - pirmā reize bija pirms gadiem ļoti daudziem, kad mēs - trīs bradātāji - rādījām savus 2016. gada Černobiļas diapozitīvus - gan krāsainus, gan manus pašus pirmos melnbaltos eksperimentus. Otrā reize - pēc gadiem 8, kad vienatnē aizgāju paskatīties uz ielas uzrunātas "kolēģes" darbus - nespēju vienkārši paiet garām ārzemniecei, kas ar 16mm kameru filmē nolaistas savulaik tik graciozās koka ēkas. Sarunas laikā viņa man atgādināja, ka eksistē BAL, ka esot šobrīd tur rezidencē. Piesolīju aiziet palūkot, kas sanācis un savu solījumu arī izpildīju. Bija rēcīgi sociālie komentāri Bolt virzienā, pielietojot dzīvu 16mm filmiņas projekciju.

Moš pienācis laiks doties turp trešo reizi?
Atveru viņu mājaslapu - šovakar tur kā reiz notiek manai tumšo mākslu cienošajai dvēselei ļoti tuvs pasākums - pats sliktenis sūta mani ciemos! Ja jau sliktenis šādi sniedz savu maigo roku, man atliek tikai to satvert un puspalēcienā joņot uz BAL - līdz sākumam skaitītas minūtes!

Pasākums izrādījās vienkārši kolosāls, tam lieliski noslēdzot tīkamo, piedzīvojumu pilno dienu un tās vakaram, interesantā kārtā, sniedzot man pirmo iespēju pielietot savu rīkles dziedāšanu publiski - uzreiz un uz līdzenas vietas, tikko kā nolemts iet tajā virzienā! Vai nav savādi? Kosmoss, ne?

Afterpārtijā pārmiju foršus vārdus ar lieliskajiem pasākuma dalībniekiem un organizētājiem, apmainījāmies ar komplimentiem un tā tālāk. Izrādās, ka pasākumu stūrējošās būtnes priecājas mani redzēt un gaida ciemos vēl :)

Tags: bradājums, foto, pasākums, teika
moozik: (DOLCH) - HALO (Afraid Of The Sun)

nra.lv "Dramatiski samazinās alkohola ražošana un patēriņš. Kas tas par vājprātu?"

Lepnu alkoholiķu valsts, kurai ir būtiski īstermiņa mērķi budžetā no nodzertām, lost sejām, dzīvēm, prātiem.

Absolūti KRISTISKS un kolosāls materiāls, lai iepazītos ar to, ko telpa nodara skaņai un ar kuru vietu sākt to risināt, lai mēs dzirdētu mūziku, nevis telpu.

Ievieš skaidrību, iepazīstina ar instrumentiem, fiziku un to, ko ir iespējams izdarīt un, ko nav. Konteksts tur par ierakstu studijām, bet tas pats ir spēkā arī jebkurā klausīšanās/dzīvojamajā telpā.

Tikai tad, kad ir pielecis šeit apskatītais, ir jēga sākt spēlēties ar skaļruņu un klausīšanās vietas pozīciju. Tikai pēc šo parametru optimizācijas ir jēga pieķerties akustikas labošanai.

https://www.youtube.com/watch?v=i2WR4ZwC3lI

Attiecīgi tagad pavisam skaidrs tapis ir rīcības plāns :)

Tags: diy, mūzika

Pieņemu, ka, tas ir tikai cilvēciski, spriest par citu kultūru civilizētību pēc tā, cik ļoti cita kultūra pieņem attiecīgā spriedēja barbariskās tradīcijas.

Foršas, dīvainas un izsvaidītas sajūtas ir skatīties oriģinālo The Twilight Zone seriālu.

Forši,
jo kvalitatīvs saturs un negaidīti pārsteigumi Mistērijas, Sci-Fi un bik Horror pasaulēs.
Dīvaini,
jo spēcīga aizgājušu laiku un kultūras liecība, kas hito visai savādi, par ko daļēji atbildīgs tieši Holivudas "kods" jeb priekšraksti, ko un kā drīkst rādīt uz ekrāna. Uzvedības kodekss novecojis un samākslots, bet tajā pašā kadrā - koncepti un idejas, kas solīdi priekšā saviem vienaudžiem.
Izsvaidīti,
jo baigi īsās sērijas. Tikko kā iegrimis vienā pasaulē, tā tiec izmests citā. Prasās vismaz divtik. Tajā pašā laikā - temps ir patīkami lēns, viss pasniegts kodolīgi un izteiksmīgi - labas īpašības. Bet nu, krēslas zonā grūti uzturēties ilgstoši. Pēc sērijām četrām jeb ~stundas pusotras, galva pārāk pilna un tai jādod atpūtu pēc tik neilga laika.

Un, tā kā filmēta ar melnbalto filmiņu, izskatās burvīgi HD. Filmiņa ir spēks

Tags: kino

Kristietība šobrīd ir kas tāds, pret ko šis panks ārkārtīgi nikni iestātos.

//Līdzīgas domas manītas tepat, Cibā. Tas mani priecē!

Tags: reliģija

Diendusas sapnī bija aizdomīgi zemas cenas saldējumiem:
Baltija konusiņš – 0,40
Snikers king size – 1,25
Ben&Jerry's – 5,49

Sapnis laikam uzņemts 90-o beigās

Stc, rimi Ben&Jerry's tagad ir atlaide. Maksā 3,49 un par zorti ar cepumu, mīklas un šokolādes gabaliņiem – 4,99. Wow

Izrādās ka daudzas problēmas mūsu izglītības sistēmā ir iespējams atrisināt nepiesaistot N tos miljonus, bet vienkārši izveidojot Bono.
https://lv.kinogo.ec/126656-istinnoe-obrazovanie.html

... ir tad, kad tu, īrnieks būdams, info par maģistrālā ūdensvada skalošanu un no tā izrietošo ūdensapgādes pārtraukumu, uzzini tikai ar zobbirsti un mobilo rokās, kad Rīgas ūdens mājaslapā meklē iemeslu, kāpēc krāns šķauda melnu. Kurā ķēdītes posmā nobruka informācijas padeve gala lietotājam - nav svarīgi, bet pa ādu gan pelnīts!
Digitālie sarežģījumi...


P.S.
Šodien ir vinila laikmets: vinila skaņuplates, līme (PVA), vinila projekcijas ekrāni, skaņas izolējošie materiāli, mākslīgā āda, iepakojuma materiāli, grīdas segumi, kanalizācijas caurules, logu rāmji u.c. celtniecības materiāli...

Tags: tech

Trampa ģimenes locekļiem Albānijā ir viens kontraversāls nekustamā īpašuma attīstības projekts. Ja Trampa ģimenei, protams, vispār ir kāds nekontraversāls attīstības projekts. Albānijas gadījumā tas ir mazliet līdzīgs mūsu Riga Waterfront projektam, tikai papildus tam tur vēl ir runa par roņiem, flamingo un pelekāniem. Es saprotu, ka miljardieru apziņas stāvokļi mums ir nesasniedzami - viņiem visiem ir kāds postapokaliptiskais bunkurs ar kaviāra krājumiem simts gadiem. Es nedaudz spēju saprast to mantkārības momentu parastos mirstīgajos, un kaut kādu pārliecību par to, ka labklājība uz citu rēķina ir kaut kāds neizbēgams dabas likums cilvēku sabiedrībā. Ko es nespēju saprast, ir gatavība uzņemties atbildību par neatgriezeniskām pārmaiņām apmaiņā pret mazliet greznāku mājokli un glaunāku auto. Caurmērā cilvēkiem ir izteiktas kaut kādas patriotiskas jūtas, savas tēvzemes skaistuma cildināšana, un cēlas vīzijas par savu pēcteču nākotni, kuri izjutīs dziļu pateicību un cieņu par to, ko tie būs saņēmumši mantojumā. Tai pat laikā tur ir kaut kāda aklums par to, ka visus ūdeņus nav iespējams sasmelt atpakaļ. Bet varbūt es vienkārši pārvērtēju to spēju saredzēt saikni starp savu rīcību un tās sekām, un tur nav nekādas gatavības uzņemties atbildību, tur ir banāls analogs situācijai, kad suns ar maitu zobos mūk no saimnieka, un jūtas kā veiksminieks par savu atradumu, un absolūti to nesaista ar turpmākām vizītēm pie vetārsta, antibiotiku kursu, un caureju nedēļas garumā. Ja pēdējais, tad nu gan radības kronis.

Pašas zivs nav žēl? Bija viena vardarbības epizode pirms nedēļām. Citādi, neviens viņus neaiztiek. Tikai ja lien istabā, uzbļauj.
Man reāli nav miera no rītiem. Baloži iekārto manu dienas grafiku. Ja neturētu pa gabalu, nebūtu miera visu dienu.

Baloži ir tik dumji. Vai putni vispār?
Pamodos no diendusas drausmīgā troksnī. Tā stulbā vista atkal istabā. Tas nekas, ka reiz vardarbīgi patriecu prom viņas bērnu. Rūc, ne dūdo, savu riesta dziesmu pilnā rīklē.
Tagad, kad lodžiju nofiksēju max atvērtu, tā laikam tika uzskatīta par uzaicinājuma zīmi. Bija arī viens pielūdzējs ārā, noticējis viņai.

Vardabība ir fui, pat pret viszemākajām būtnēm. Nelepojos, ka toreiz nervi uzdeva.
Rūpējoties par savu mieru un telpu, esmu pilnībā aizbarikādējis lodžijas virsmas, lai nav iespējams veidot ligzdu.
Un ko vista? Ir nākusi ar mani runāt, ka viņai nav kur dēt. Atlido un skatās man virsū, ieklukstas, kad aizvākšu grabažas. Dooh, tak tā tas arī domāts.

Izskatās, ka citu vietu viņa netaisās meklēt. Tikai katru rītu šausmīgi skaļi un izmisīgi rūc. Asinis sauc dēt, kaut vietas nav, un neviens nenāk pie viņas, jo vietas tanau.
Ko stulbam putnam padarīsi. Paliks šovasar bez cāļiem, un es bez miera.

Ir arī labā puse šim stāstam. Dēļ viņas es mostos kā "normāli" cilvēki – pirmo reizi 6-os no rīta, un pilnībā – sākot no 8 līdz 10. Ar diendusu pa vidu ir izturami.

Bēdīgi ir ne ar tautām, bet ar cilvēkiem kā sugu. Latvieši ir viens no paraugiem debīlām tautām. Arī par ukraiņiem neesmu augstās domās, bet viņus sit vate, un tāpēc čomi. Jo kas pret vati, tas čoms.

Mūsdienās laikam jebkuru frizieri, kas spēj sajaukt bļodiņā krāsu ar attīstītāju, sauc par koloristu? Vai zināt kādu, kurš/kura patiesi spēj piemeklēt cilvēkam ideālo matu toni (tā lai turpināt krāsot var arī mājās pats)?

Par smēķējamās kaņepes legalizāciju.
Mani it kā tas sen vairs neskar, ko viņi tur ņemas ārpus manas telpas. Bet ir garie periodi, kā šobrīd, kad nav, un vasarā audzēt bez kondicioniera nav iespējams. Tā kā, tuvākie būs tikai Ziemassvētki, babe, tikai Ziemassvētki.
Lūk, šādā situācijā, legalize noderētu, vaļaspriekam un sevis mentālai uzkopšanai.
Dīleru zāle nav ne prieks, ne garīgais resets, jo tauta prasa lai dolbī. Tās ir īpašas šķirnes, kas nedolbī, bet uzslauka sārņus un ceļ, kuras izvēlos audzēt.
Ja būtu nopērkama tējas veikalā, būtu cilvēka cieņu neaizskaroša izvēle

Varētu jautāt, kas TĀDS ir Avotu konditorejā uz Bruņinieku un Avotu stūra, ja ļoti bieži tas ir objekts sapņos.
Tikko atkal diendusā biju rajonā, un nodomāju, ka beidzot tur jāiegriežas, ja tik bieži sapņos redzu.
Taču tāpat skaidrs – sapņu pils bērnībā, un redzēta garāmejot katru dienu, 18 gadus, līdz aizdegradējām uz Ziepeni.

Nez, joprojām vēl pastāv? Speciāli braukt būtu pārspīlējums.

Par muzonu šeit runāts daudz, par tā radīšanas aizkadriem no ieinteresēta klausītāja perspektīvas - arī jau parunāts un izteikta vilšanās par mūsdienu audio miksēšanas praksēm.
Par audio tehniku - esmu vien bišķiņ parunājis, bet nesirgstu ar gear faggotry, tāpēc šie simptomi man dabiski nepiemīt.

Bet akustika?
Par to nav runāts. Tā ir mega svarīga. Tev telpā var būt izcila tehnika, bet, ja stāvviļņi to visu sakropļo - tu esi samaksājis par smukām un praktiskām dekorācijām, kuras tavā telpā nemaz nedabū spīdēt.
Vakar, piemēram, skatījos Blade Runner 2049 un dvēsele sažņaudzās, dzirdot, kā manā telpā izpaužas dziļš bass - daļa tiek nenormāli būstota (skaņas viļņi summējas), bet daļa - pazūd pavisam (skaņas viļņi kancelējas). Līdz ar ko viss basa gals man dabā ir viens liels leprozorijs, fuj. Nevis skaļruņu vaina - Dali 109 ir zvērs!!! Bet gan telpas vaina - atstarojumi ir tieši dzirdamajā spektrā, skarbi.

Nolaižas rokas, viss slikti - milzu bass traucē dzīvot, bet pāris hercus tālāk - nav dzirdams un atkal traucē dzīvot. Un tā viss zāģējas, būstojas un zāģējas. Neģeld. Vajag kaut ko pasākt ar akustiku, nevis dzenāt iebūvēto ekvalaizeri resīverī vai pirkt EQ kastītes, kas sēdētu starp skaņas devēju un skandām. Nepatīk tā ideja pati par sevi ņemt un graizīt skandu dabisko skaņu. Nepatīk ideja nodarboties ar gear faggotry. Problēmai, tātad, jāpieiet no pareizās puses: akustika.

Pārvākšanās no mājas uz dzīvoklīti - dzīve tāda. Tagad dzīvoju dzīvoklītī, kurā dzīvojamā telpa ir ~3.8 x 4.5 x 2.8m. Ar šiem cietajiem parametriem nāksies nu strādāt.

( Iesākumā bija Logoss )

Tags: diy, mūzika, tech

Jau iepriekš pieminētajā Jura Lapinska piesēdienā "Bolderājā", ausīs spalgi iedūrās subjektīvais, kuru daži klātesošie mēģināja uzdot par objektīvo, pārējiem šo it nemaz i neizaicinot, bet gan piedaloties nāves datuma minēšanas cirkā: mūzika esot nomirusi 90. gados.
Es protestēju un nosaucu pāris metāla blices, bet Juris atmeta ar roku un krievs pa kreisi teica, ka nekā labāka par Pantera neesot. Pantera - šmantera - primitīvs muzons ar identitātes krīzi un atkal jau - subjektīvais tiek uzdots par objektīvo. Beigu galā un pēc būtības te iezīmējas tas, ka cilvēka muzikālā gaume ir tīri paaudžu lieta un nekāda sakara ar objektivitāti.

Sūdzības būtība no Jura: neesot muzikalitātes, talanta. Tikai ķērkšana, ārdīšanās, troksnis.
Sūdzības būtība no krieva pa kreisi: pliks aklums.

Mēģināšu tad abiem kungiem palīdzēt, izceļot ārkārtīgi garšīgu, talanta odziņām pilnu pasaulē labāko pavāru pagatavotu muzonu, kas dekāžu gaitā nonācis uz mana šķīvja. Grupu secībai nav nozīmes, bet skaidri iezīmēsies tas, ka muzons kūsā un sprāgst teju pušu no dzīvības. Muzicēšanas prasme ir tikai un vienīgi augusi - loģiski, jo nekas nestāv uz vietas!

Zemāk atspoguļoju kvalitatīvu muzicēšanu, izceļot albumus, sākot no divtūkstošā gada. Patīk/nepatīk - tā ir viena lieta. Pavisam cita - uzskatāmi talantu piemēri, nevērtējot gaumi. Lai samazinātu palagu, reducēju pārskatu līdz max 6 grupām žanrā. Lai šis kalpo par šārējamu pierādījumu tam, ka miris nav itin nekas - ja nu vienīgi pašu miršanas apgalvotāju iekšējā pasaule, redzesloks un dzīvotkāre. Kas meklē, tas atrod!

Izcelto grupu raksturs - bieži vien outsaideri savā žanrā, kas to visu padarīšanu ilgi vērojuši no malas un daudz, ko labu secinājuši, interpretējuši un caur sevi izlaiduši. Ievērojami mākslinieki, izcila mūzika! Nekautrēšos pateikt, ka daudzi no šeit pieminētajiem māksliniekiem ir emocionāli ļoti spēcīgi, iedziļinoties to saturā.

( Roks )
( Metāls bez robežām )
( Death Metal )
( Black Metal )
( Astoņdesmito pielūgšana )
( Visādi citādi žanri )

_______________
Lai dzīvo mūzika!

Tags: mūzika, tiesības apsisties

Nepopulārs viedoklis un fakts, kas novērots arī paša acīm - analogs medijs ir labāks, jo pieprasa disciplīnu un profesionalitāti visos līmeņos. Tu nevari cūkoties un bakstīties pēcapstrādē neierobežoti - ciets limits.

Tas attiecas uz gan uz skaņu, gan fotogrāfiju - pierakstīt gaismu te un uz vietas, nevis bakstīt audio vēlāk kompī, kad saule jau norietējusi. Un to jūt ikviens - pat tad, ja nespēj to izteikt vārdos. Un MI ("mākslīgās ignorances") ērā to varbūt jūt pat vairāk, alkst vairāk autentiskā, cilvēcīgā.


Analogā disciplīna

Un ilgtspējas arguments ir zelts. Lai skatītos diapozitīvus - jāieslēdz vien diaprojektors. Tas tūdaļ un zibenīgi ieslēdzas un gatavs darbam, rāda augstas kvalitātes fotogrāfiju. Nekādu operētājsistēmu, nekādu konektoru konfliktu, nekāda obsolescence, nekādi digitālie sarežģījumi. Vienkārši strādā.
Tas pats attiecas uz platēm - kalpos visu manu mūžu. Tas pats attiecas arī uz kompaktdisku tā atskaņotājā, kas radīts tikai šim mērķim. Bāzt visu kompī man šķiet vājprātīgs neprāts. Laža.

Un tad bonusā tās skaņas īpašības, kuras gan bieži ir ēteriskas un balstītas vaibos, jūtiņās. Novērojums, kuru mans FLAC Vs Plate eksperiments sliecas apstiprināt. Un šīs jūtiņas ir daļa no sistēmas, nevajadzētu noniecināt. Ja plates cepī labāk, jo dzīvi griežas un silda sirdi - leģitīms arguments. Teju tikpat leģitīms kā fakts, ka analogs pieprasa cilvēku ar zemu roku izliekuma koeficientu - arī atskaņošanas/rādīšanas posmā.

Tags: foto, lo-tek, mūzika, plates