*

šodien ļoti laba diena. nogulēju līdz 11iem, pamodos lieliskā garastāvoklī, iztaisīju miljons sveicienus saulei, patējoju un gāju ārā ar suni. nostaigājāmies pa Bot.dārzu krietni ilgāk nekā plānots, atnācām mājās, paēdu un gandrīz uzreiz bija jāiet uz atkal uz Bot.dārzu - treniņš.

laika pārbīdīšana nav treniņiem baigi par labu nākusi, jo uz darbošanās beigām bija tumsā grūti saskatīt pat abas baltās - Upeni un Lēdiju. es šodien ņēmu Kapellu un man labpatīk domāt, ka tas ir tāds kā sākums jaunam posmam. man viņu gribēja iesmērēt jau pirms gada, kad tikko sāku iet uz to stalli, bet tad es galīgi nebiju viņai gatava. nezinu vai pilnībā esmu tagad, bet vairāk nekā toreiz noteikti. viņa ir jauns, izlaists, nestrādāts, novārtā atstāts brīnišķīgs zirgs. tramīga, jaunkundzīga, mazliet cimperlīga un ļoti nepieredzējusi. nav tāda rafinēta viltniece, kā Lēdija - Kapellai vienkārši absolūti trūkst izpratnes un pieredzes, par to, ko nozīmē strādāt ar jātnieku un cilvēku vispār. viņai ļoti vajag mīlestību, pacietību, mieru un regulāru darbu.
pie viņas nevar vienkārši slāt iekšā boksā un krist ap kaklu kā to var ar Upeni. pirms tikt pie viņas notīrīšanas ir labu laiciņu pacietīgi jāstaigā viņai pakaļ pa boksu un jārunājās, vienlaicīgi izvairoties no viņas pēcpuses, ko viņa sākumā ļoti intensīvi cenšas pavērst pret jebkuru, kas ienācis viņas teritorijā. kad viņa ir pārliecinājusies, ka nekas slikts viņai netiks darīts un, ka ienācējam pacietības un miera netrūkst, tad viss sāk ritināties jau pavisam raiti uz priekšu.
pēc resnās Upenes un apaļīgās Lēdijas jāt uz šīs smalkās, graciozās būtnes liekas kaukāds pavisam cits kosmoss. viņa ir vienīgais īstais sporta zirgs tai stallī - tēvs anglis (vai pusanglis?). gaita dziļa un plaša, bet viegli izsēžama. un pats krutākais - tā kā ar viņu nejāj un netizlojas mazās meitenes, viņa lieliski reaģē uz kāju. vadās tīri no šenkeļa, par mutes vadību var vispār aizmirst. pavadās arī nekaras kā to dara Lēdija. galvenā problēma ir tas, ka viņa sākumā iet ļoti saspringti, ar augstu uzrautu galvu, turklāt brīžam liekas, ka viņai tā galva neiet kopā ar kājām un viņa taisa kaukādas jocīgas un liekas kustības. kaklu viņa sāka atslābināt pēc rikšiem un normāls viņš palika tikai pēc lēkšiem, kurus pārmaiņas pēc ņēmām otros. vēl var just, ka viņa nav pieradusi pie regulāriem treniņiem, jo likās, ka viņai grūti noturēt uzmanību līdz pašām treniņa beigām.
ā un visa tā treniņa laikā es vārdu savienojumu laba meitene viņai pateicu vismaz 1537 reizes. tas ļoti, ļoti palīdz.
nujā, tātad plāns tagad ir koncentrēties uz sadarbību ar Kapellu. ar Upeni ir bišķi par garlaicīgu palicis, nav nekādas izaugsmes iespējas, bet Lēdija, lai arī ļoti interesanta, nav tomēr īsti zirgs priekš manis. vēl vajag kaukur sagrabināt striķapaušus un padarboties ar Kapellu no zemes pa načural horsmenšip vīzei. tas manliekas viņai dotu milzīgu labumu. man ari.

( bildes no pastaigas ar suni )

šodien braucot uz darbu, pa vilciena logu redzēju, kā stacijā Gaisma kaķis priecīgi sagaida savu draudzeni (sievieti, mazliet pāri labākajiem gadiem). abi pēc tam kautkur aizgāja kopā.

( tāds mums te vakariņš, pēdējās pāris stundiņas )

( ārā )

šorīt, kamēr Kārlis strādāja un es izgulēju vakardienas Skaņu Meža nolaupīto miegu, vecāki bij atkal aizgāzuši uz Tomes mežiem. atbrauca ar pieciem piesēņotiem spaiņiem. mamma pat skaitījusi līdz cik baravikas atradusi - 99 gab. cik tētim nezinu, bet man tā skaitīšana liekas smieklīga (mums kaimiņi vispār ķerti uz šito, nāk vienmēr atskaitīties un izlielīties un salīdzināties). nav ne jausmas, kur visu šito lērumu likt, jo sāk jau apnikt. un godīgi sakot, man gailenes garšo labāk nekā visas tās bekas. rīt plānā gaileņu risoto.
bet vēl reizīti pasēņot pašai, gan šogad vēl gribētos aizbraukt.

( kaķofori un sēnes )

p.s. vēl es šodien pēc vairāk nekā gada pārtraukuma krāsoju matus. ar to Logonas 100% dabisko krāsu uz hennas bāzes. galīgi nejutos labi ar savu dabīgo krāsu, kura turklāt vēl krietni izbalējusi saulē. nesanāca tik tumši cik gribējās, bet enīvei ir mazliet labāk. ir atpakaļ kaut kripatiņa no mana ierasti drūmā paskata.

sen nebi būts kūdras purvā. pēdējreiz, kad gājām turp, sāka nenormāli gāzt īsi pirms bijām sasnieguši mērķi. aizbraucu šovakar, gribējās izplosīties ar riteni pa ofroudu mazliet. a tur viss tik mierīgs, rāms un klusas ņudzoņas pilns. saule jau norietējusi, bet vēl atspīd. putni pošas uz naktsguļu. spilves saziedējušas. varžu koris uzņem apgriezienus. odi, protams, kā nu bez tiem. lapsiņa arī viena un diezgan droša - ilgi skatījās un brīnījās, līdz aizskrēja tālāk savās gaitās. un gaiss, kas smaržo pēc pārziedējušiem ceriņiem, zemes un kautkā spirgta un svaiga un tīra.
es nesaprotu, kā man agrāk varēja riebties dzīvot Salaspilī. tagad viss par, ko es toreiz domāju te nekā nav ir tieši tas, ko man vajag, kas man patīk, dod spēku un mierina.


( tur )

jo vecāka palieku, jo vairāk par sevi manīt liek katrā latvietī mītošais zemnieks. manējais, pie tam, ir diezgan tāds sentimentāls (kaukas bezmaz no Virzas Straumēnu sērijas). ja agrāk mani dārzā varēja dabūt tik ar dakšām dzenot, tad tagad jau sāku pamazām uzprasīties pati - liekas, ka vajag no mammas samācīties visas zaļpirkstīšu gudrības. un, ja agrāk es tā garāmskrejot papriecājos par mammas saaudzētajā puķītēm un tomātiņiem utt., utt., tad tagad gribas līst pie katra asniņa, brīnīties, makrofotoaparātēt un pēc tam vēl pie monitora ūūū-ināt un uķiķuķināties par visiem tiem matiņiem/punktiņiem/dzīsliņām/faktūriņām/utt., kas tā vienkārši uzmetot aci parasti paliek nepamanīti.
un tas vis nav no tā, ka 15 gadus skaitījos pilntiesīga galvaspilsētas mamzele - lauku un dabas manā dzīvē nekad nav trūcis. ij pa siena talkām esu noņēmusies, ij mazus telēniņus barojusi, ij bietes kaplējusi un vienreiz pat mēģināju pagaršot cūkas pienu pa taisno no pupa.

nuvo - šodienu tātad pavadījām ganoties pa dārzu mammas virsvadībā. es ķemmēju mauriņu, Kārlis apšņikāja jasmīnu un kurināja nost zarus un vēl šis tas tamlīdzīgs bija programmā.
vēl es salasīju svaigas gārsiņas, pieneņlapiņas, nātrītes un lociņus un pievienojot tiem kefīru, tiku pie brīnumjaukiem zaļumu salātiem forfrī. nu tik cik tā kefīra lāse bija jānopērk. tiesa gan tās nātres pamanījās man pamatīgi sadzelt rokas, par spīti visai manai izveicībai un cimdiņiem.

( fraktāļi )

pa dienu biju jāt. tā kā Upenītei atkal parādījies hroniskais noberzums no vēderjostas, jāju bez segliem un izdevās saķert TO sajūtu. nu, kad visās zirga gaitās Tu mierīgi un nesaspringti sēdi, kājas brīvas un paniski nekrampējas zirgam sānos, kad vispār viss ir atbrīvots un līdzsvarā un zirga kustība ir Tava kustība. pavadas ar gandrīz pavisam nometu - t.i. devu maksimāli brīvas un garas un Upenīte gāja absolūti godprātīgi, bez jebkādiem ekscesiem. tā mēs tur abas forši izplezīrojāmies pa silto saulīti.
tajā pašā laikā bija atnākuši pajāt trīs slāviskā tipa, bet latviski runājoši cilvēki. esot teikuši, ka protot jāt, paši izvēlējušies ašākos zirgus un, tad es ar šausmām un riebumu skatījos, kā viņi tur darījās - vīrietis iekrampējies ārprātīgi cieši pievilktās pavadās, zirgam visa mute sāpīgi sarauta un dzen uz priekšu visnotaļ paklausīgo un pieklājīgā vecuma Eiropu. viena jaunkundze uz nebēdnīgās Lēdijas - rikšos jāt neprot, bet biksta tik zirgu, kratoties kā pelavmaiss, daudzot zirgam muguru un pati savu pakaļu un, arī, protams, rausta zirgam muti. Lēdija viņu vienā brīdī vienkārši nometa, bet tai dūša bija tik liela, ka pat kāpa atpakaļ un turpināja tādā pašā garā. otra jaunkundze tāda mierīgāka un mīkstāka, Kapella ar viņu uz muguras vienkārši klimta krustām šķērsām pa laukumu. uz to, ko trenerīte mēģināja viņiem pastāstīt, kas un kā pareizi darāms, viņi reaģēja ar jā, labi, labi un tik nejēgojas tālāk tāpat kā iesākuši. žēl man to zirgu. cilvēku patiesībā arī. es nesaprotu, kāpēc viņi vispār izdomā, ka viņiem ir jāmēģina jāt.

bet mājās ejot neplānoti ietrāpīju pikniku sezonas atklāšanā pie blin_da. tāpēc mana šīs dienas bērzu sulas, indijas rīsa sēnes un tējas diēta tika papildināta ar meloni un mazliet svētlaimi izraisošajiem zaļumu salātiem. un tagad es apsveru domu uzēst pamelu.

( a te tās bildes, kuras neieliku vakar )

mums te, mājās, ir portāls uz paralēlajām pasaulēm. atrodas sienā, stūrī pie durvīm uz pīpētavu. pēc tā, ka sunim tas vispār neinteresē, bet kaķi regulāri iet tai stūrī, skatās sienā, ņaud un prasās, lai laiž iekšā, es secinu, ka visdrīzāk portāls savieno Zemi ar kaķu dzimto planētu (tas, ka kaķi ir ārpuszemes civilizācija ir vispārzināms fakts), bet kaukādu iemeslu dēļ (droši vien nav izpildījuši savu misiju šeit) viņiem neviens never tos vārtus vaļā.
tikko ar Nikolajs ielīda tai kaktā, lūrēja sienā un ilgi, skaļi un ļoti žēli vēkšēja.

te lūk vecs un nevisai kvalitatīvs attēls, ar Nikolaju pie ieejas portālā. tiesa gan viņš bija tik laipns, ka pagriezās ar seju pret fotogrāfu. pats portāls ir tieši viņam aiz muguras

atzīšos, ka šobrīd ēdu Roltonzupīti, kurai piejauktas trīs karotes mammas vārītās vīriešu zaptes un pierīvēts mazliet tā lētā Krievijas siera no RIMI, klāt piekožot grauzdētu maizīti ar Filadelfijas sieru un pāris zaļo olīvu šķēlītēm virsū. garšo visnotaļ karaliski.
bet pirms ēšanas man gadījās nebijis gadījums - es sēdēju dīvānā un lasīju, Radža gulēja pie kreisā sāna ar galvu man klēpī un blakus viņas galvai, turpat klēpī bija ieritinājusies Trīne (tiem, kas nezina - šitiem diviem zvēriem ir vissliktākās attiecības mūsmājās).
pēc tam dzeršu tēju, ēdīšu šokolādi un pabeigšu lasīt to šausmīgi auksto grāmatu. viņa ir tik auksta, ka vairāki tās varoņi ir apsaldējuši rokas un kājas. būs jāamputē.

mājā visu dienu neviena nav. tikai es, suns un abi kaķi. nav arī maizes, piena un sviesta.
ir medus trīslitru burkā. sacukurojies un ārā neizgrebjams. ir tēja.
ir vieglas zobu sāpes.
ārā ir drēgns, iekšā ir silts un ir auksta, auksta grāmata par pirmo astoņtūksošnieksmailes iekarošanu.
diena bez laika, bez gaismas, bez mērķa, bez krāsas. dīka un laiska un rēna. gara un garlaicīga.
diena kā ar mazliet drebošām rokām, sliktā apgaismojumā uzņemtas, izplūdušas un bezjēdzīgas melnbaltas fotogrāfijas.
kā mazliet sērīga klaviermūzika.
šī diena nekad nav sākusies un nekad arī nebeigsies.
es neesmu bijusi ārā kopš trešdienas vakara.

( mēs )

*) ļoti bieži slinkums nav slinkums, bet bailes;
*) dzīvesprieks = darbaprieks (darbotiesprieks);
*) visur ir pa diviem kaķiem.

( Inešmierdiena )

tas laikam tagad notiks ikkatrā aprīlī - Trīne atkal ienesa istabā dzīvu ķirzaku un atkal ir viņa ir zem tieši tā paša skapja. es tik nezinu, kas viņu šoreiz izglābs un pasargās no abiem kaķiem un suņa, jo es tūlīt braucu prom un Kārlis jau ir aizbraucis.

nē, nu labi ķirzaka, ta ķirzaka. nesen Trīne iestiepa iekšā aizkostu žurkulēnu (vairāk nekā 15 cm garu) un netika ar viņu galā. stafeti pārņēma Nikolajs, nošķaidot ar asinīm lielās istabas grīdu un sienas, bet arī viņam neizdevās piebeigt to nabaga radījumu līdz galam. beigu beigās tētim nācās pacelt dīvānu, lai mamma varētu saķert žurku aiz astes un izlidināt ārā pa logu. Radžai gan tas viss absolūti neinteresēja.

tas bija tieši, tieši, tieši tas, pēc kā es jau sen biju noilgojusies!!!



( vēl mazliet vakara saules )

nesen vienā grāmatā lasīju, ka kaķi varot paredzēt saimnieka rīcību, nu sajust iepriekš un arī attiecīgi rīkoties. bija minēts arī gadījums, kad kaķene bija sajutusi savā saimniecē pašnāvnieciskas tieksmes un jau pāris nedēļas iepriekš sākusi vilkt no mājām prom visādus striķus un virves, bet nu tā saimniece tomēr beigās esot pakārusies, jo neviens nesapratis kaķenes dīvaino rīcību un nemēģinājis nelaimi novērst.
karoč, ceru, ka man nekas tamlīdzīgs nav prātā, jo pēdējās četras dienas abi mani kaķi pievērš man neierastu un pastiprinātu uzmanību. pat Nikolajs, kurš visādi citādi būdams mīļš, bet klēpī nesēdošs kaķis, nāk man sēdēt aizmugurē uz krēsla, kad kūkoju pie kompja. Trīne ar pasākusi gulēt manā gultā, bet tieši šobrīd viņa murrā man klēpī.

šorīt mani vispirms pamodināja Trīne, mežonīgi plēšot tepiķi un cenšoties aizlīst aiz skapja, visdrīzāk mēģinot atkārtoti nomedīt ķirzaku, kas vakar pazuda manā istabā. izliku kaķi ārā, bet pēc neilga brīža visu to pašu mēģināja atkārtot Nikolajs, pie tam vēl ar vēderu iejaucoties apakštasītē ar ūdeni, ko vakar nolikām zem skapja ar domu, ka ķirzakai varētu slāpt. izliku ārā arī Nikolaju un mēģināju gulēt tālāk. zināju, ka pirms tam sapņoju interesantu sapni un mēģināju viņu prātā atcerēties, bet netiekot līdz galam aizmigu un sāku sapņot tālāk - nosapņojot tam pilnīgi citas beigas, nekā iepriekš.
abet ķirzakai viss kārtībā. viņa droši vien sajuta, cik ļoti es raizējos par viņas labklājību un vēlos, lai viņa nokļūst tur, kur ir viņas īstā vieta - kko te knakstoties ar acs kaktiņu nejauši pamanīju, ka ķirzaka ir izlīdusi no slēpņa un guļ uz grīdas - tieši pie manas kājas. tad nu mēs ar digna viņu nogādājām kur pienākas - ārā.

tikko Trīne ienesa iekšā ķirzaku, kurai ir nokritusi aste. kamēr mēs glābšanas nolūkos mēģinājām aizvākt kaķi, tā ķirzaka palīda zem mana skapja un es nezinu kā, lai viņu tagad dabū no turienes ārā.
kkāda pilnīgi psihiska diena šodien.

mans Nikolajs visu dienu guļ izlaidies saules piekarsētajā pīpētāvā ta ka tāds tīģeris terārijā.

mājās braucot ceļam pārskrēja viena lapsiņa un divas stirniņas. un tagad man ir kaķis klēpī.