*

man patīk klaiņojot pa māju katrā istabā redzēt pa guļošam kaķim.

(ok, ok, lai es satiktu kaķi tiešām katrā istabā, man vajadzētu dubultot viņu skaitu)

( visādi mājlopi )

Vilnītis ir iedzīvojies diezgan labi. viņš ir nozūmējis manu mīļo rokaspulksteni, kuru man pirms kādiem ~11 gadiem uzdāvināja Šakālis (precīzāk sakot, viņš to atrada Purvciemā uz ielas) - es nespēju to nekur atrast, lai gan tam vajadzēja būt uz kumodes. vēl viņš kādu laiku vajāja manu mīļāko puķi, pareizāk sakot naudas koku, jo viņam bija salicies, ka nav pasaulē labākas vietas, kurā kakāt. puķupods bēga pa visu māju, Vilnītis ar savām kakām pakaļ, bet beigu beigās pods ir paslēpts dziļi vecāku teritorijā aiz mūžam aizvērtām durvīm. ceru, ka mans naudas koks nenonīks. ar kakāšanu ar paliek labāk, jo Vilnītis sāk arvien drošāk iet ārā un eksplorēt teritoriju. ar Radžu koeksistē normāli. slikti tas, ka vienreiz kad Radža gribēja šo pieklājīgi apostīt, viņš Radžai iecirta ar nagiem, bet Radža ir no tām, kas apvainojas un savu aizvainojumu ilgi marinē. es ceru, ka viņa kādā izdevīgā brīdī neizdomās atriebties. ar Nikolaju un Trīni arī pagaidām ok. Trīne cenšas Vilnīti vienkārši neredzēt. Nikolajs ir sapīcis, bet akurāt virsū nekrīt. viņi reizēm mēdz nodarboties ar telepātiskām cīņām blenžot viens uz otru pa pāris metru attālumu. izskatās gan, ka Vilnītim gribas draudzēties. vēl Vilnītis ir atklājis, kur tiek baroti Nikolajs un Trīne (ar to nodarbojas mani vecāki) un savu glauno sauso barību cenšas aizstāt ar Nikolaja un Trīnes neapēstajiem viskas un kitekat konserviem, par ko es galīgi neesmu sajūsmā.

( pats )

g) šodien, pēc Soņas, Gundars apsēdās un ar patiesu ekstāzi sejā paziņoja, ka beidzot esot sapratis kā jāspēlē pēdējā aina (šī bija kāda 360tā Soņas izrāde);
r) Rokpelnim ļoti patika "Dzeja";
ģ) ģenerālmēģis laikam nebija labi sanācis. atbraucu pēc Soņas uz Lāčplēseni un visi sēdēja drūmiem ģīmjiem un sprieda par to kā nevajagot un nedrīkstot būt. bet es Talsenē sēžot domāju par viņiem visiem un man bija žēl, ka nevaru būt kopā ar tiem;
s) Vilnītis pēdējā laikā ir visur. arī Sandriņas blodziņā;
k) un, ja jau iesāku par kaķi - domāju moš Vilnīti pārdēvēt. viens, raksturam atbilstošs vārds jau ienāca prātā, turklāt tas iederētos manā "R" zvēru kolekcijā - Rakšass. bet tas sarežģīs saukšanu un manliekas, ka Radža nesapratīs.

es atvainojos, ja, ka pēdējā laikā postēju tikai par zirgiem vai kaķiem vai abiem kopā (vai cūciņām), bet šobrīd citās manas dzīves jomās nekas īpašs nenotiek. tā, ka arī šis posts būs par maniem mājlopiem, pareizāk sakot iespēja ar viņiem iepazīties tuvāk.

( mājlopu stāsti )

zirgus vakar pārvedām mierīgi, šodien bijām pastaigāties.
Vilnītis pamazām apgūst arvien jaunas teritorijas mājā. sadraudzēšanās ar vietējiem mājdzīvniekiem gan vedas lēni un piesardzīgi.

( ilustrācijas )

ar manu jauno mājdzīvnieku šodien viss gāja kā smērēts. nebija nekur aizblandījies no staļļa, godīgi gulēja uz siena ķīpas tieši tādā augstumā, lai no gaiteņa viņu ērti aizsniegtu un paņemtu klēpī. būrītī iekāpa pavisam mierīgi, neprotestēja pret restīšu pielikšanu un ārā nerāvās. mašīnā, līdz vetārstei braucot, mazliet paņaudēja, bet mierīgi guļot. pie ārstes viņam sanāca diezgan pailgi būrī sēdēt un gaidīt rindā (gandrīz 2 h), bet viņš esot visu laiku bijis pilnīgi rāms, pat nemēģinājis lauzties ārā. kad apnicis skatīties, kas notiek, saritinājies un aizmidzis. nu ir mājās, bez oliņām un izguļ narkozi.

Radžai jau pirms pāris dienām sāku stāstīt, ka būs vēl viens zvēriņš mājās. viņa saprata uzreiz un palika tāda sērīga un žēlīga. šodien jau no rīta viņai bija skaidrs, ka tā diena ir klāt, staigāja kā uz adatām un skābu ģīmi. kad pārvedu Vilnīti, viņa viņu apošņāja gandrīz ar asarām acīm. tagad staigā pa māju, nevar nogulēt mierā, skatās ar izmisušu skatienu, pienāk, pieglaužas man un iet atkal prom. es viņai visu laiku saku, ka viņai ir sava vieta mūsu sirdīs, bet kaķītim sava un, ka Radžas vieta uz mūžīgiem laikiem pieder tikai viņai. tad viņa paskatās ar tādu "jā, jā, tu neko nesaproti" izteiksmi un aiziet.

rīt pārvedam zirgus,

bet Kārlim laikam gripa.

aizvakar mūs (trīs domubiedrenes) izmeta no staļļa, kopā ar visu Vilnīti (to kaķkungu, kas redzams iepriekšējā posta bildēs). sestdien pārvācamies atpakaļ uz iepriekšējo stalli, kurā tagad saimnieko cita saimniece, bet kaķis nāks dzīvot pie manis.

Uķi-puķi doza ilgākam laikam jeb Radis un Vilnītis


( vēl )

p.s. par kvalitāti - piedodiet, atvainojiet. neko labāku nevar gribēt bildējot pelēku kaķi, pelēkā dienā uz bēra zirga ar telefonaparātu.

http://www.photographercat.com/

( ilustrētās augusta beigas )

( tā )

šodien zvēriem tāds vispārēji suicidāls noskaņojums.
vispirms jau tādā tumšpelēkā krēsliņā gandrīz uzdūros uz balta stirnas dibena, kas nesakarīgi klamzāja pa ceļu Plakanciems-Ķekava un vēl viens balts dibens taisījās pirmajam pievienoties no krūmāja. paspēju nobremzēt pieklājīgā attālumā un sagaidīju, kad baltie dibeni cēli lēnās gaitās atbrīvos ceļu. uz savas ieliņas griezos jau normālā decembra tumsā un tad tieši priekšā mašīnai izleca kaimiņu melnais kaķis. bremzēju cik spēka, kaukur tas kaķis aizleca, bet biju tik dusmīga, ka aizbraucu tālāk atpakaļ neskatīdamies. šitas kaķis mani jau iepriekš ir pamatīgi nokaitinājis un nobaidījis ar savu pašnāvnieciskumu un autmašīnu nerespektēšanu.
vēl es šodien meža ceļa līkumā gandrīz sapurnojos ar smago un pēc tam tik tizli braucu atpakaļgaitā, ka uzrāvu ar labo pakaļriteni uz paaugstas smilšu apmales. smagā vadītājs drošvien padomāja, ka kaukāda nenormālā.

uz labās rokas man, šobrīd, ir Nikolaja galva (rakstu ar kreiso), bet uz kreisās kājas - Radžas galva.
abi klusītēm krāc.

naktī, sapnī redzēju savu mīļoto kaimiņu ar asiņainām, gaļainām, zili atdauzītām un ārkārtīgi tievām kājām. izsaucu ātro palīdzību un sapnis beidzās. pāris stundas vēlāk mana mīļotā kaimiņa mīļoto kaķenīti, viņa mātes acu priekšā saplosīja cita kaimiņa suns.*
gāju vakarā pa staciju uz vilcienu un pretī nāca bomzīga paskata un ar pekelēm apkrāvusies ķoķa un žēlabainā balsī krieviski bļāva - mani nabaga kaķīši, mani nabaga kaķīši.

_____________
* dārgie pilsētas biedri, kas šo lasa - lūdzu, nestāstiet Naurim par to, kādu galu ņēma viņa mīļais kaķis. viņa māte domā, ka ja viņš to uzzināšot, viņš iešot un nositīšot to suni.

pēdējā laikā vispār notiek visādas jocīgas lietas.
piemēram, viendien mūsu istabā uzradās milzu spāre. ducinājās pret stiklu, kamēr es šo pierunāju pieķerties pie pirksta un izlaidu ārā. tad neredzēts milzu tauriņš šitā pat bij istabā ar aizvērtiem logiem iekūlies. bet šorīt gadījās, kas pavisam savāds:
pusseši no rīta. guļu, sapņoju, ka kopā ar mammu lasu mellenes. pēkšņi atskan būkšķis-vārgs brēciens-vēl viens būkšķis. atveru acis un man ir nesaprotamā kārtā pilnīgi skaidrs, kas ir noticis. pieeju pie loga, kurš ir vaļā ne pavisam, bet uz to augšējo režīmu + nolaistas žalūzijas. uz palodzes guļ mazs, šķībs un nenormāli pārbijies zvirbulīts. logam otrā pusē asinskārām acīm lūr Trīne. paņemu putniņu rokās - knābis vaļā, trīc, elpo nenormāli ātri, sirsniņa daudzās un šķībs tāds uz vienu pusi. asinis neredz, lauzts arī nekas neizskatās. tikai tas šķībums. attaisu logu, aizškicinu kaķi, mēģinu palaist šo, cerībā, ka aizlidos. nekā, nokrīt uz palodzes.
ta ieklāju mazā kastītē salveti un ieliku šo iekšā, ar domu, ka ja sāks spirināties, nenobumsīsies zemē un nesasitīsies. šis lēnām sāka palikt arvien taisnāks. nu sāka tupēt uz savām kājiņām, nevis gulēt uz sāna. atstāju šo mierā, aiztaisīju logu, lai Trīne netiek klāt un ielīdu atpakaļ gultā.
kauku 6:20 dzirdu sākas kkāda rosība. eju skatīties - ciemiņš izkāpis no kastītes. kā ierauga mani, sāk klapēties pret stiklu. ta nu pajēmu šo maigi rokā, attaisīju logu un palaidu brīvībā. aizlaidās itin ņipri projām.
to kā īsti viņš bij ietrāpījies pa to loga šķirbu iekšā es īsti gan nesaprotu.

( ciemiņš )

tikko pastaigājāmies pa rajonu un satikām trīs melnus kaķ-ninjzas. divi ar mežonīgiem lēcieniem mēģināja uzbrukt Radžai no tumsas aizsega, bet ieraudzījuši mūs, saprata, ka ir mazākumā un fiksi nozuda atpakaļ tumsā.
trešais laikam bija izlūks. vai ziņnesis. sēdēja puķu dobē pie mūsmāju durvīm un gaidīja. kad atnācām, tad cieši mūs nopētīja un slinki uzleca uz kaimiņsētas staba, lai pēc tam arī pazustu tai pašā nakts tumsā, kur iepriekšējie. viņš gan, vēl pirms mēs gājām staigāties, bija iekāpis pa atvērto logu virtuvē un šuharēja pa mūsu ne-ninzj-kaķu bļodām. kad es šo pieķēru, nemaz nebēga. tikai lēni izkāpa pa logu ārā uz garažas jumta un palika tur cienīgi sēžot un smīnot ūsās.

nu nē, nē, nē, kā man šitas riebjas - Trīne iestiepa iekšā lielu, dzīvu, bet aizkostu peli. palaida vaļā. pele bļaudama paskrēja zem koridora skapja. es ar mokām šo saķēru un gribēju iznest laukā, šī man sāka kost pirkstā, tāpēc izmetu viņu uz balkona. ta viņa tur tā lēni un klibi skrēja kkur, ta nāca apvainojusies Trīne meklēt, kur ir viņas medījums un suns ar gulēja uz tā balkona... karoč pa visu to burzmu es tā arī nesapratu kur pele palika. ir trīs varianti, no kuriem vislabākais būtu, ja viņa ir nokritusi lejā no balkona un klibo prom. vēl var būt, ka viņa ielīda notekcaurulē, kas no jumta iziet uz balkonu un tas man nepatīk - ja viņa tur nomirs, tad pūs un smirdēs. jebšu viņa kaukā pamanījās ieskriet pīpētavā un nekas vēl nav beidzies. šis variants ir diezgan reāls, jo Trīne tur šobrīd kko dežūrē.

nu manispēc lai tie kaķi medī, tā ir viņu daba, bet kāpēc viņiem jāstiepj iekšā dzīvi radījumi un jālaiž vaļā? šī tak nav pirmā reize. esmu izglābusi jau pāris peles un vismaz divas ķirzakas. dažas esmu arī neizglābusi. viņi gan nes iekšā arī beigtus radījumus. piemēram, pirms divām dienām vecākiem no rīta pie gultas bija nolikts viens peļu nelaiķis.

p.s. tikko atradu dārzā veselus divus peļu nelaiķus. gan jau ka viens no tiem ir no balkona nolecējs. laigantikpatlabivararīnebūttas.

pagājšnakts pašā melnumā pamodos no tā, ka kaķis sāk rīstīties un taisās pievemt gultu. paspēju izlidināt šo ārā. savukārt dzīvesbiedrs pamodās jau tā vairāk uz rīta pusi un dzirdēja, ka es miegā klusi smejos.

šodien ļoti laba diena. nogulēju līdz 11iem, pamodos lieliskā garastāvoklī, iztaisīju miljons sveicienus saulei, patējoju un gāju ārā ar suni. nostaigājāmies pa Bot.dārzu krietni ilgāk nekā plānots, atnācām mājās, paēdu un gandrīz uzreiz bija jāiet uz atkal uz Bot.dārzu - treniņš.

laika pārbīdīšana nav treniņiem baigi par labu nākusi, jo uz darbošanās beigām bija tumsā grūti saskatīt pat abas baltās - Upeni un Lēdiju. es šodien ņēmu Kapellu un man labpatīk domāt, ka tas ir tāds kā sākums jaunam posmam. man viņu gribēja iesmērēt jau pirms gada, kad tikko sāku iet uz to stalli, bet tad es galīgi nebiju viņai gatava. nezinu vai pilnībā esmu tagad, bet vairāk nekā toreiz noteikti. viņa ir jauns, izlaists, nestrādāts, novārtā atstāts brīnišķīgs zirgs. tramīga, jaunkundzīga, mazliet cimperlīga un ļoti nepieredzējusi. nav tāda rafinēta viltniece, kā Lēdija - Kapellai vienkārši absolūti trūkst izpratnes un pieredzes, par to, ko nozīmē strādāt ar jātnieku un cilvēku vispār. viņai ļoti vajag mīlestību, pacietību, mieru un regulāru darbu.
pie viņas nevar vienkārši slāt iekšā boksā un krist ap kaklu kā to var ar Upeni. pirms tikt pie viņas notīrīšanas ir labu laiciņu pacietīgi jāstaigā viņai pakaļ pa boksu un jārunājās, vienlaicīgi izvairoties no viņas pēcpuses, ko viņa sākumā ļoti intensīvi cenšas pavērst pret jebkuru, kas ienācis viņas teritorijā. kad viņa ir pārliecinājusies, ka nekas slikts viņai netiks darīts un, ka ienācējam pacietības un miera netrūkst, tad viss sāk ritināties jau pavisam raiti uz priekšu.
pēc resnās Upenes un apaļīgās Lēdijas jāt uz šīs smalkās, graciozās būtnes liekas kaukāds pavisam cits kosmoss. viņa ir vienīgais īstais sporta zirgs tai stallī - tēvs anglis (vai pusanglis?). gaita dziļa un plaša, bet viegli izsēžama. un pats krutākais - tā kā ar viņu nejāj un netizlojas mazās meitenes, viņa lieliski reaģē uz kāju. vadās tīri no šenkeļa, par mutes vadību var vispār aizmirst. pavadās arī nekaras kā to dara Lēdija. galvenā problēma ir tas, ka viņa sākumā iet ļoti saspringti, ar augstu uzrautu galvu, turklāt brīžam liekas, ka viņai tā galva neiet kopā ar kājām un viņa taisa kaukādas jocīgas un liekas kustības. kaklu viņa sāka atslābināt pēc rikšiem un normāls viņš palika tikai pēc lēkšiem, kurus pārmaiņas pēc ņēmām otros. vēl var just, ka viņa nav pieradusi pie regulāriem treniņiem, jo likās, ka viņai grūti noturēt uzmanību līdz pašām treniņa beigām.
ā un visa tā treniņa laikā es vārdu savienojumu laba meitene viņai pateicu vismaz 1537 reizes. tas ļoti, ļoti palīdz.
nujā, tātad plāns tagad ir koncentrēties uz sadarbību ar Kapellu. ar Upeni ir bišķi par garlaicīgu palicis, nav nekādas izaugsmes iespējas, bet Lēdija, lai arī ļoti interesanta, nav tomēr īsti zirgs priekš manis. vēl vajag kaukur sagrabināt striķapaušus un padarboties ar Kapellu no zemes pa načural horsmenšip vīzei. tas manliekas viņai dotu milzīgu labumu. man ari.

( bildes no pastaigas ar suni )