*

pēdējā laikā vispār notiek visādas jocīgas lietas.
piemēram, viendien mūsu istabā uzradās milzu spāre. ducinājās pret stiklu, kamēr es šo pierunāju pieķerties pie pirksta un izlaidu ārā. tad neredzēts milzu tauriņš šitā pat bij istabā ar aizvērtiem logiem iekūlies. bet šorīt gadījās, kas pavisam savāds:
pusseši no rīta. guļu, sapņoju, ka kopā ar mammu lasu mellenes. pēkšņi atskan būkšķis-vārgs brēciens-vēl viens būkšķis. atveru acis un man ir nesaprotamā kārtā pilnīgi skaidrs, kas ir noticis. pieeju pie loga, kurš ir vaļā ne pavisam, bet uz to augšējo režīmu + nolaistas žalūzijas. uz palodzes guļ mazs, šķībs un nenormāli pārbijies zvirbulīts. logam otrā pusē asinskārām acīm lūr Trīne. paņemu putniņu rokās - knābis vaļā, trīc, elpo nenormāli ātri, sirsniņa daudzās un šķībs tāds uz vienu pusi. asinis neredz, lauzts arī nekas neizskatās. tikai tas šķībums. attaisu logu, aizškicinu kaķi, mēģinu palaist šo, cerībā, ka aizlidos. nekā, nokrīt uz palodzes.
ta ieklāju mazā kastītē salveti un ieliku šo iekšā, ar domu, ka ja sāks spirināties, nenobumsīsies zemē un nesasitīsies. šis lēnām sāka palikt arvien taisnāks. nu sāka tupēt uz savām kājiņām, nevis gulēt uz sāna. atstāju šo mierā, aiztaisīju logu, lai Trīne netiek klāt un ielīdu atpakaļ gultā.
kauku 6:20 dzirdu sākas kkāda rosība. eju skatīties - ciemiņš izkāpis no kastītes. kā ierauga mani, sāk klapēties pret stiklu. ta nu pajēmu šo maigi rokā, attaisīju logu un palaidu brīvībā. aizlaidās itin ņipri projām.
to kā īsti viņš bij ietrāpījies pa to loga šķirbu iekšā es īsti gan nesaprotu.