*

pēdējā laikā sanāk darba darīšanās pavairāk viesoties skolās. visādās. gan foršās, gan ne tik foršās. katru reizi atceros, ko kaut kad videnē teica viena no manām skolotājām. man šķiet, ka tā bija Stikute. viņa rājās par kaut kādu bastošanu vai negribēšanu kaut ko darīt, kratīja ar pirkstu un teica, ka tagad mēs gaužoties, bet vēlāk tieši skolas laiku atcerēšoties, kā laimīgāko un foršāko laiku savā dzīvē. nu, lūk - es katrā tajā skolā, kurā nokļūstu, domāju par to, cik ļoti viņai nebija taisnība. man tas necik neliekas laimīgākais un saulainākais laiks manā dzīvē. vot, kultūras akadēmijas laiks - tas, jā. tad gan es šausmīgi daudz dzēru un cietu visādas mīlas mokas, bet tas bija skaists laiks, man tiešām ļoti, ļoti patika.
skolā man pat negāja nekā īpaši slikti, es stabili biju klases vidusslānī, mani neviens neapcēla, man bija draudzenes un pat labas attiecības ar klases zēniem . es kopumā mācījos labi, daļu no priekšmetiem man arī tiešām patika apgūt un bija forši skolotāji. bet manī nav itin nevienas šūniņas, kura tiektos vai ilgotos kaut mirkli atkal pabūt skolā/skolas laikā. ok, par mīnusiem - es mācījos skolā, kurā ļoti dominēja bērni no krietni labāk situētām ģimenēm, nekā manējā un to es kaut kā tā diezgan jutu, bet mana nabaga mamma ļoti, ļoti centās un man arī bija īstā Bārbija, nevis random Sindija un īstās rollerblade skritulenes ar kaučuka riteniņiem, nevis kkādas plastmasenes (man starp citu viņas ir joprojām un der un ir darba kārtībā, vienīgi Smilča ir pārāk kalnaina, man bail braukāt), utt. bija arī problēmas ar dažām skolotājām. piemēram, Aija Kalniņa man reiz tiešā tekstā pateica - pie manis tu nekad vairāk par 7 nedabūsi un tas kaut kā tā diezgan nosita vēlmi nopietni mācīties un censties. un, kad es 12. klases angļu valodas eksāmenā dabūju A līmeni, viņa mani tumšajā gaitenī sagrāba aiz rokas un kaut kā tā ļoti indīgi lika noprast, ka es neesmu to pelnījusi un, ka, ja viņai būtu teikšana, viņa man šo līmeni atņemtu. bet tās tādas atsevišķas stulbuma un netaisnības epizodes. tā jau tiešām nebija nemaz tik slikti. bet tagad, esot tajās visādās skolās, it īpaši dzirdot zvanus vai skaidrojoties ar ne visai foršajām skolotājām, es jūtu kaut kur zemu virs horizonta karājamies tādu stingu panikas lēkmes mākoni. tas mani nekā nopietni neapgrūtina, man nav grūti viņu vienkārši pamanīt un vērot un nekādās darīšanās neielaisties, jo es saprotu, kāpēc es tur atrodos un, ka tas, kas to mākoni rada uz mani šodienas realitātē neattiecas (man nav jāiet uz stundām un neviens man nevar tumšajā gaitenī teikt, ko es esmu vai neesmu pelnījusi). un pārsvarā ir tiešām ļoti interesanta pieredze - vērot cik nenormāli dažādi mikroklimati ir dažādās skolās un kā skolēni reaģē uz izrādi un kādas ir viņu attiecības ar skolotājām. šodien, piemēram, Teikas vsk. gāja ritīgi forši. bet es katru reizi esmu tiešām priecīga, ka esmu tur tikai mirklīgs garāmgājējs. vispār būtu baigi interesanti, ja mūs uzaicinātu rādīt izrādi RCHV. es neesmu bijusi skolā kopš izlaiduma. jāiebiksta producentei, lai pieliek kādu pirkstu :D
P.S. pastījos skolas mājaslapā. Aija Kalniņa joprojām strādā. es pabeidzu skolu 2004. gadā un viņa jau toreiz bija veca.

runājot par mākslu, kultūru un skolotājiem. mums šonedēļ 2 vakarus pēc kārtas bija izrāde un uz pirmo vakaru bija vēl brīvas kādas padsmit biļetes. vienmēr jau ir foršāk rādīt izrādi pilnākai zālei, nekā tukšākai, tāpēc iemetām pēdējā brīža akciju, ka skolotājiem atlaide par godu tam, ka tuvojas skolotāju diena (un izrādes tematika varētu būt skolotājiem saistoša). un tad uz FB atrakstīja kāda sašutusi skolotāja, kura esot pirms kāda laika pierunājusi ~8 kolēģes iegādāties biļetes uz mūsu izrādi par pilnu cenu, jo neesot zinājusi, ka šāda akcija būs un lūdza mūs atgriezt viņai atpakaļ starpību starp pilnu biļetes cenu un cenu ar atlaidi. mēs darba čatā ilgi spriedām ko un kā (cik ieturēti vai neieturēti) viņai atbildēt, ka pienāca izrādes diena un tā arī palikām neatbildējuši.

interesanti vai viņas iet arī uz maximu ar iepriekš iegādātu doktordesas luņķi, kam parādījusies atlaide, un prasa atdot naudu?

es te vispār pēdējā laikā esmu pabraukājusi pa dažām skolām ar mūsu jauno izrādi un jau esmu paspējusi nonākt pie secinājuma, ka skolotājas ir vai nu nenormāli foršas un sirsnīgas vai ekstrēmi nepatīkami un riebīgi radījumi. vidusceļu pagaidām nav nācies sastapt.

Šī bija visdrausmīgākā teātra sezona manā aptuveni ~15 gadus ilgajā teātra pieredzē - gan mākslinieciski, gan finansiāli, gan visās citās ziņās. šodienas lietus ir kā trekns putukrējums tam pa virsu. Šodien rādām divas Marija un zibens Āgenskalna tirgus stāvvietā. Šobrīd notiek pirmā. Aktieriem ir viens kostīmu komplekts un būs vēl jāspēlē otra.

biju uz SN. prieks par Mariju un zibeni, es gan pie šīs izrādes tapšanas nekā nepiedalījos. biju cerējusi, ka CK kko dabūs, bet nu šī vispār bija ļoti savāda sezona un savāda SN. ceremonija bija ievērojami negarlaicīgāka nekā iepriekšējā, uz kuru biju klātienē. smuka scenogrāfija un man nenormāli patīk labs pūtēju orķestris dzīvajā. pa vidu gan gadījās arī diezgan krindžīgi teksti, bet bez tiem laikam šais ceremonijās ir grūti iztikt. visādi citādi - ja es nākamgad apsveru domu atkal apmeklēt SN klātienē, lūdzu, atgādiniet man to nedarīt. nejūtos labi izlietojusi vakardienu - meklējot, ko vilkt mugurā, pucējoties, braucot 2,5h autobusā, lai pasēdētu pāris stundas pēdējā rindā, gandrīz nevienu nesatiktu un brauktu atkal atpakaļ mājās. protams, ja būtu ballīte un patērzēšana, tad vēl tā. bet man kaut kā tiešām ļoti, ļoti vairs neinteresē dzeršana. man vienkārši ir kļuvis garlaicīgi dzert. tērzēt, protams, var arī nedzerot, bet tomēr jaukāk tērzēt arī, ja tie citi tērzētāji ir skaidrā.
bija jau arī piedāvājums mazliet paturpināt kādā dzīvoklī, bet iekšējais (nīgrais un garlaicīgais) pieaugušais uzvarēja un ap vieniem jau gulēju savā gultiņā.

man likās, ka 1.11. ir RD atskaites termiņš. visu nedēļu mocījos ar prokrastināciju, mazgāju grīdas, spēlēju Heroes, gāju pastaigāties. nupat nolēmu nepurgāt nedēļas nogali, kad sola jauku laiku, saņēmos, atvēru, sāku kko pildīt un ieraudzīju, ka termiņš tomēr ir 30.11. bļe, diezgan žēl, ka pamanīju. tagad priekšā vēl mēnesis ciešanu. īpaši tāpēc, ka tur palicis neiztērēts drusciņa naudas. biju jau nolēmusi, ka pofig, atgriezīsim domei, bet tagad jāturpina lauzīt galvu, ko nopirkt tādu, kas atbilst iesniegtā projekta nosacījumiem (kas ar RD projektiem ir piselīgs jautājums) un kas arī reāli varētu noderēt.

turpinot slikto ziņu sēriju. šo piektdien toč nebraukšu uz treniņu - nevis kovida dēļ, bet tāpēc, ka zirgs klibs.
un šīs sezonas plānu centrālā un svarīgākā izrāde nedabūja ne graša no KKF. diezgan traki. liels projekts, ar piesaistītiem ārpuskompānijas māksliniekiem. droši vien tā vietā jādomā kkāda bezbudžeta izrādīte, kas balstīta uz biedru brīvprātīgo darbu. pavisam neko nedarīt tik daudzus mēnešus arī īsti nevar - dažādu svarīgu un mazāk svarīgu iemeslu dēļ.

bet tā kopumā es vairs nejūtos sabļukusi. baigi labi gan ar nejūtos, bet visumā normāli. ja neskaita augošās dusmas un niknumu, kas rodas lasot ziņas un domājot par situāciju valstī. bet cik runāju ar cilvēkiem savā burbulī - visiem tādas aug. kur un kā viņas virzīt, lai tās nesāktu kļūt iekšēji vai ārēji destruktīvas - tāds, lūk, ir jautājums.
vismaz cenšos viņas validēt un neizlikties, ka tādu nav.

Uguns aplis ir ļoti savāda filma, tas gan bija skaidrs, ka tā tāda būs. izskatījās smuki. bet es nespēju iztēloties kā tas varētu likties interesanti kādam, kurš nepazīst galvenos varoņus un nezina, ka tie teksti, kas filmā tiek runāti nav pašu varoņu domas un sajūtas, bet režisores radīti. jo it kā jau izskatās, ka tā ir doķene. bet nav.
bet vispār interesants brīdis, kad šai filmai iznākt - vairākos kontekstos.
+ sajūta par pēdējām dzīrēm un cilvēku satikšanas pirms klusas, drūmas, bezdarbīgas un beznaudīgas ziemas.

rīt, Āgenskalna tirgū, no 13 līdz ~16 darbosies Kvadrifrona Velna kabinets. piekāpiet parunāties ar velnu un pārbaudīt savu morālo stāju. piķis arī būs.

kafene bija forši. mēs gan sataisījām ļoti par daudz salātu un maizīšu sagataves. vismazāk pāri palika sojšliks un kūkas. kūkas apmēram tik, lai pēc cīņas ar netīrajiem traukiem, varētu paši pasēdēt pie kūkām un kokteiļiem. pabarojām ~ 70 cilvēkus. stulbi, ka bieži lija, bet kaut kā izdzīvojām, visi bija apmierināti (vismaz tā man likās) un mīnusos arī neesam. man pašai patika. bija foršs piedzīvojums. varētu atkārtot.

gandrīz pa taisno no kafenes braucām uz kvfr pirmssezonas retrītu Zvārtavas pilī, kur nodzīvojām 3 dienas. man ļoti patīk dzīvot pilī komūnā ar ļoti foršiem cilvēkiem un ļoti patīk tieši Zvārtavas pils. tajā ir daudz gaismas un viegluma un gaisīguma. bet šis retrīts bija ļoti savāds. wild un ķermenisks un ekstātisks un smags vienlaikus. mēs diezgan maz ēdām un diezgan daudz dzērām un ļoti daudz apskāvāmies un saskārāmies. manliekas, tas ir kaut kāds pandēmijas pirksts.

nupat beidzu mazgāt mājā grīdas, nopeldējos un tagad liekas, ka pieklātos atgriezties reālajā dzīvē.

pēdējās nedēļas hailaiti

pirmdien - kolēģi, kas šobrīd rezidē Valmierā taisot izrādi, atbrauca pie mums nosvinēt kolēģes vārda dienu. bija ļoti forša dārza ballīte.
otrdien - visu dienu taisījās līt, bet nekas nelija. es ļoti, ļoti gaidīju, jo man dārziņā pilnīgs tuksnesis, pat zālīte izdegusi un nepatīkami dūrās basās pēdās. vakarā aizbraucu uz stalli, saseglojāmies, uzkāpām zirgos un sāka gāzt baltu. nolēmām tomēr turpināt, tik negājām nekur tālu. čēesmit minūtes nodrasējām pa tuvējo pļavu trakam pērkonlietum līstot. ļoti skaisti. izlijām līdz apenēm (ieskaitot). seglos sēdēju kā peļķē. mājās braucot vēl iegāju ezerā nopeldēties lietū. pēc visa šī ārprāta sausuma lietus likās liela, liela un maģiska svētība.
ceturtdien - braucām komandējumā uz Mazirbi. ap vieniem naktī bijām daudz maz noslēguši uzbūvi un devāmies uz jūru. liels vējš, lieli viļņi, gar pamali melni un trekni negaisa mākoņi, mazliet augstāk, dibenplānā - sudrabainie mākoņi. milzīgs, pusnodilis mēness, kas brīžam parādījās un pazuda. tālu virs jūras zibeņoja, tieši, tieši virs mūsu galvām ļoti spoži mirdzēja Lielais Lācis un mēs pliki lēkājām pa viļņiem.
piektdien - desmitos vakarā beidzām nobūvi un braucām pirms tālā ceļa nopeldēties. ārā vēl bija visai gaišs, pie jūras vēl lielāks vējš un vēl lielāki viļņi nekā iepriekšējā dienā. pludmalē neviena nebija, tāpēc turpat, centrālajā Mazirbes peldvietā, izmetāmies pliki un metāmies viļņos. kamēr tēlojām delfīnus, pludmalē ieradās pieklājīgs cilvēku pulciņš un nobāzējās blakus mūsu drēbju kaudzei. es ļoti ceru, ka viņiem bija priecīgi skatīties, kā no jūras iznirst un tieši viņu virzienā skrien pieci pliki čaļi un viena plika meitene.
+ lieliska ziņa no kaimiņienes, kas bija sarunāta piekāpt pabarot Rikardo mūsu prombūtnes laikā: "pa taviem vārtiņiem mēģināja tikt stirna. sabijās no manis un aizgāja uz Lazdukalnu."

žēl, ka tu jau aizej, jūlij

5dien nosēdējām pāris stundas Aleponijā. ļoti eksotiska sajūta, bet man ar vienu vakaru tagad pietiks ilgam laikam. un mani kaut kā ļoti vispār neinteresē alkohols.
6diena bija burvīga. starp K otro vakcīnu un darbiņu aizbraucām uz Bolderāju. nogājām gar jūru līdz Buļļupes/Lielupes ietekai un atpakaļ. nopeldējāmies nūdistu pludmalē un man nezinkāpēc saulē apdega kreisais atslēgaskauls. ļoti silts ūdens jūrā un forši viļņi
7dien es pabeidzu savu teātra sezonu. dīvaināko kāda jelkad bijusi. dabūjām gatavu pēdējo no četriem diplomdarbiem.
šodien bija burvīgs negaiss, kas noskaloja putekļus un padzirdīja dārzu. burvīgs gan nebija neliels mirklis, kad ar mammu stāvējām uz lieveņa un skatījāmies kā līst un pēkšņi priekšnamā bija sprakšķis un zibsnis un pēc tam tieši, tieši virs galvas ārprātīgi skaļi nogrāva pērkons. bet visas elektroierīces darbojas. vakars arī burvīgs - svaigs un tīrs un smaržīgs un svīres sasaucas un rozā mākoņi veļas. bet tie JOBANIE ODI BĻE!

trīs dienas biju Rīgā. uztaisījām to lībiešu izrādi. pa šo pandēmijas gadu esmu ekstrēmi atradinājusies no Rīgas. man negribas būt tajā "šķīstie, tīrie lauki vs netīrā, samaitātā pilsēta" konceptā, bet man tiešām ir grūti. drausmīgi smird, drausmīgs troksnis, drausmīgs nervozums, drausmīgi nogurdinoši. ceturtdien sanāca nostaigāt ar kājām pie 20 km pa pilsētu un man bija viņas žēl. likās tāda netīra un nošņurkusi un nesamīļota un nemājīga. un Rīga man vispār ir mīļa pilsēta. es esmu augusi "uz Tērbatsielas bruģa", dzīvoklī ar augstiem griestiem, čīkstošu parketu, durvīm ar matētu stikliņu rūtojumu, salonpalmu un sekcijā dzinkstošām glāzītēm, jo māja visu laiku vibrēja no pa bruģi braucošajām automašīnām. nespēju iztēloties kā tur džinkst tagad, jo mašīnu ir miljons reizes vairāk nekā manā bērnībā. nujā, staigāju pa to Rīgu, regulāri piefiksējot, ka automātiski cenšos elpot ļoti sekli, jo pieejamo gaisu baigi negribas vilkt plaušās. tas bija putekļains, sāļš un naftains. par spīti pandēmijai, mehānisko transportlīdzekļu ielās bija nemainīgi par daudz, tikai gājēji likās jūtami mazāk. un tādi ļoti nesmaidīgi. mazliet novēroju slavenās čakenes velojoslas. pa velojoslu redzēju braucam tieši vienu velosipēdistu, bet vismaz pieci brauca pa ietvi.

kas attiecas uz pirmizrādi - man tur viskautkas patīk, bet nav īsti privāta gandarījuma par padarīto darbu. negribas, gan šajā jautājumā šobrīd vairāk publiski iedziļināties. bet nu vismaz ir prieks, ka izdarījām.

šovakar aizbraucu uz stalli, uzkāpu uz zirga un acumirklī atlaida - gan Rīgu, gan negandarījuma sajūtu. izmetām nelielu loku pa pļavām burvīgā divatnē ar zirgu. satikām dzērves un stirnu baru, redzēju pirmo stārķi, virs laukiem plivinājās ķīvītes un izdvesa savus dīvainos animē robotu pīkstienus, dzirdēju un manīju arī pelēko dzilnu berot savu beramo, koki un krūmi bija pilni ar dziedošiem strazdiem un dzeltenajām stērstēm un vēl visādiem putniem, ko neprotu atpazīt. braucu mājās pa tukšu šoseju uz 120, skaļi klausījos Dead Man saundtraku un atpakaļskata spoguļos uguņoja mežonīgs saulriets.

vakar vakarā, kad īsi pirms VKKF projektu iesniegšanas dedlaina, bija pilni interneti ar vaimanām, ka sistēma nestrādā, sajutos ļoti pieaudzis cilvēks. man šajā konkursā bija jāiesniedz vienas producējamas izrādes projekts. no visiem visu biju izsitusi jau pirmdien + padomāju, ka 4d vīram vārda diena, 5d iknedēļas Vmuižas treniņu diena un negribas lieku stresu, tāpēc saņēmos un (protams, ar prokrastināciju, tirināšanos, ēšanu un miega čakarēšanu) iesniedzu jau trešdienas vakarā.
mani gan neatlaiž paranoja, ka būs kaut kāda mikroskopiska kļūda tāmē un viss būs slikti. man vispār ir bail no cipariem.

man besī, ka prasa vai nevar iedot bezmaksas pieeju telefonizrādei Rolanda dziesma. biļete maksā fakin piecus eiro. bet izrādes uzturēšana (tb LMT rēķins) ir 180 eur mēnesī + PVN. ejiet prasiet, lai Reirs jums nopērk biļetīti, bļe.

p.s. un izrādes reklāma TV ir nevis tāpēc, ka viņa pelnītu baigo piķi un mēs varētu atļauties reklamēties valsts televīzijā, bet tāpēc, ka mums līdz gada beigām jāiztērē reklāmas laiks, kuru dabūjām kā barteru par to, ka teātris.zip filmēja un kkad rādīs Perturbonu un šobrīd jau nekas cits nenotiek un nav ko citu reklamēt.

rudens stresainākā (cerams) daļa darbā ir noslēgusies. esam pārvākušies, ievākušies, kaut cik iekārtojušies, čerezžopu palaiduši pirmizrādi, parādījuši pēdējo Perturbonu un iefilmējuši viņu teātrim.zip un vakar beidzot notika Vecmāmiņu valsts Peronā - tā teikt caur adatas aci. jo nu atkarīgs no traktējumiem, bet vismaz pēc viena no tiem - koris vakar īsti nedrīkstēja vairs izrādē piedalīties. ja būtu vēlreiz jāatceļ būtu vienkārši neizsakāms čakars un pismačs.
vakarnakt atbraucām mājās. šorīt bija uzsnidzis sniegs, nolūzis pūpolkoks un ķirsis un viss dārzs sabļucis zem slapjā sniega šļuras. uz galvaspilsētu taisos tagad nebraukt vismaz nedēļu, dzīvošu provincē un spamošu instagramā.

šo konkrēto dienu esmu nolēmusi veltīt pilnīgam kūtrumam. es gan biju nolēmusi arī bezgalīgi ilgi gulēt, bet esmu augšā jau no astoņiem, kad kaķis gribēja ārā un es ieraudzīju sniegu, nolauztos kokus, utt. un vairs nevarēju aizmigt.

deviņos no rīta Cēsīs dabūju deviņus divniekus tehniskās apskates cedelē.
pārbraucu mājās, nolasīju avenes, cik nu bija gatavas, novācu vēl šo to, kam varētu skādēt rīt solītā apokalipse, pagulēju 25 min, nopeldējos Klievī (ūdens virskārta pat likās silta) un braucu uz pirmo sapulci jaunajā kabinetā. tur ir diezgan jauki. pēc sapulces pāris stundas melanholiski klīdu pa Akropoli, domājot par kostīmiem, kurus vajag topošajai izrādei, bet īsti nav skaidrs kādus un budžeta arī īsti nav, bet līdz pirmizdrāzei atlikušas 2 nedēļas. nopirku sev jaunu mugursomu un braucu atkal atpakaļ uz provinci. drausmīga tumsa visapkārt un ir vēl tikai septembris. kaķi jau gaidīja pie durvīm. jaunais kaķis laikam spēj (un vēlas) apēst neierobežotu daudzumu slapjās barības (un viņš pāris stundu laikā pēc uzlikšanas padirsa savu fancy atstarojošo kaklasiksniņu).

tik daudz kam vajag piķi.

es pis to pieaugušo cilvēku dzīvi.

gaidīju to solīto atvasaru, bet manā pasaules nostūrī bija tikai ļoti tumšpelēka un mikla diena. silta gan.
novācu ķirbjus un gandrīz visas pupas. pagrabā smaržo pēc āboliem. paspēju gan tikai ap vienu antenovku kritušos salasīt.
nopeldējos Klievī.

gribēju iekārtoties uz cozy pupu lobīšanas vakaru ar podkāstu un sāku kurināt plītu. vispār nevilka. pa riņķiem spraucās augšā biezi dūmi. mēģināju nodedzināt avīzi skursteņa pēdā, kas parasti palīdz, bet tur vispār nekas nedega tikai sāka gāzties dūmi arī no turienes. atkal un atkal gaudoja dūmu detektors. kaķi pārbijušies un man uzvārījušās smadzenes. sāku ķeksēt spainī no plīts gruzdošās pagales, lai iznestu ārā un likās, ka es nosmakšu. tagad mans cozy vakars pārvērties sēdēšanā pēc dūmiem smirdošā mājā ar atvērtiem logiem, pa kuriem iekšā veļas svaigs gaiss, līdzi velkot arī septembra vakara miklumu, kura dēļ arī mēģināju iekurināt plīti.
nebija arī tā, ka pirmo reizi šoruden kurinātu. bijām kūruši arī iepriekš un skursteni/cukas arī jau iztīrījām. karoč, besī un riebjas un ļoti sabijos arī.
rīt vēl jāmēģina iziet tehniskā apskate, mašīnai, kurai nav bijis laika veltīt laiku. ļoti ceru, ka nedabūšu nevienu trijnieku un nepalikšu viena pati Cēsīs ar auto, ar kuru nedrīkst braukt (bremzes varētu būt reāls iemesls šādai iespējai).

visādi citādi ļoti priecājos par KVFR 7 gab SN nominācijām. visvairāk laikam par lielo formu.

trešdienas vakarā sapaunājos un devos uz zirgu nometni Baldonē, pārrados svētdienas vakarā, pārpaunājos un pirmdien devos uz darba nometni Padurē, kur nodzīvojām četras dienas Padures muižā. šovakar pārrados, pārpaunājos un rīt došos uz mēģi Baltās nakts gājienam, kurā ieberzāmies. tad uz Tesiņas prezentāciju, tad Balto nakti un svētdien uz dzīvnieku komunikācijas semināru Baldonē un tad pārradīšos mājās. bet pirmdien ar zirgu brauksim uz noslēdzošo nodarbību treniņsemināru sērijā ar kruto treneri Siguldā. it kā jau viss forši, bet drausmīgi nogurdinoši arī.

pēc tam jāpaspēj uztaisīt jaunā izrāde, kam pirmizrāde ir oktobra sākumā, bet to vai viņai vispār ir nauda, uzzināsim septembra pēdējās dienās. un paralēli arī jāpārvācas no cirka uz zeļļu ielu.
gribētos arī kādu brīdi dārza novākšanai. kaut kā stulbi būtu, ja viss saaudzētais tur tā vienkārši paliktu un sapūtu.

septembri, tu drusku esi elle.

noklausījos testa versiju Rolanda dziesmai. nevar saprast - būs tiešām forši vai man likās forši kā insaiderim.

kaut kā ļoti jocīgi, ka sezona "beidzās" 12. martā ar Lepnuma un aizspriedumu pirmizrādi Naciķī un sezona "atsākas" 23. jūlijā, ar Sidraba šķidruma pirmizrādi Dailē, turklāt abām mūziku komponējis mans vīrs.
Šķidrums likās ok. man tā īsti nepatika materiāls jau tad, kad mēs viņu paši neuztaisījām. tēmas aktuālas, dialogi asprātīgi (ne visi protams), bet kopumā jau tas nekur neved. gāju ar lielām bažām un ļoti zemām ekspektācijām, jo biju saklausījusies virtuves stāstus (tā mākslas tempļa galveno priesteru izrīcības ir epic shit), likās, ka pēc beigām būs jāskrien prom, lai nav jārunā ar draugiem, kas piedalījās tapšanā (dzirdēju jau baumas, kā visi runājuši, ka Inesei riebsies), bet tas laikam bija labi. nu tās zemās ekspektācijas. beigu beigās bija visai ok. izspiests maksimums no tā materiāla, ko varēja izspiest, turklāt lielajai zālei (sākumā bija runa par dārzu vai mazo zāli). izskatījās smuki, skanēja smuki un nebija gari, bija smieklīgi vietām un ļoti superīgas sliekas. daža laba aktierspēles kvalitāte gan likās apšaubāma. publika arī izklausījās visai atsaucīga un gan dzīvoja līdzi, gan smējās, gan brangi aplaudēja.
karoč nav nekāda izgāšanās vai pilnīga neveiksme, bet jumtu nost arī nerauj. tāda normāla izrāde.