*

kādas lielas valsts kultūras iestādes mākslinieciskais vadītājs esot pārliecināts, ka mēs NOZAGĀM viņa ideju. tas gan baumu līmenī, bet es baigi par to nešaubos. nebaumu līmenī ir tas, ka tad, kad bijām palaiduši savu akciju un vēlāk parādījās viņējā, mēs sazinājāmies un piedāvājām draudzēties/sadarboties. atbilde bija, ka nekādā gadījumā un publiskajā telpā mūsu projekts tiek pilnībā ignorēts. paranoja un plānprātība tajā uroddomā plešas plašumā.

tā jau man tā ideja neliekas nekas baigi oriģināls. ņemot vērā esošos apstākļus un konkrētā daiļliteratūras šedevra specifisko tēmu, tas varēja ienāk prātā jebkuram cilvēkam ar nelielām zināšanām pasaules literatūras vēsturē. mūsu piegājiens gan man patīk labāk, jo nav nekādas segregācijas. piedalās gan random cilvēki no ielas, gan zināmas un mazāk zināmas publiskās sejas. liekas forša tā darām kopā, nevis baudiet mūsu profesionālo produktu, pieeja.

skaidrs, ka, ja tiešām tiksim cauri visai grāmatai, pašiem būs pamatīgi noriebusies šī projekta koordinēšana, jo tomēr visai daudz un dažādas ņemšanās un čakaru. vēl arī nav atbildes no AKKA/LAA, par to cik maksās autorenes šim visam. visādi citādi - daži cibiņi jau piedalās, bet var piedalīties arī citi. saraksts ir jau visai pilns, bet uz grāmatas beigām ir vēl brīvi spoti un pieteikšanās atvērta.

bijām ar izrādi Cēsu nepilngadīgo kolonijā. tur gan šobrīd no ~40 ieslodzītajiem ir tikai daži nepilngadīgi. lielākā daļa 18-20, ir arī 22gadīgs. praktiski visi par tiešām smagiem noziegumiem un vidējais ieslodzījuma termiņš ~10 gadi.
atmosfēra ļoti nomācoša un drūma. bet skolotājas likās jaukas, lielākā daļa sargu arī, toties cietuma priekšnieks izstaroja ļoti anksietiska un autoriatāra father figure sajūtu, kas likās ļoti skumji. jo gan jau praktiski visiem tiem ieslodzītajiem ir savas privātās problēmas ar tēva figūru un šāds tēva figūras piemērs nepalīdz to veselīgi risināt. viņš gan nelikās ļauns, tikai noguris un tramīgs, bet nu es viņu redzēju visai neilgu laika posmu.
priecājos, ka aizbraucām (bija šaubas vai to darīt un komandā bija daži, kas bija ļoti pret braukšanu uz turieni). par spīti tai atmosfērai braucu prom ar tādu gaišu sajūtu, ka bija iespēja uz brīdi ienest čaļu ikdienā kaut ko citu. un biju pārsteigta par to cik viņi klusi un koncentrēti un uzmanīgi skatījās izrādi. es, protams, negaidīju, neko ļoti briesmīgu, bet skolotājas pašas bija izteikušas bažas par viņu spēju noturēt uzmanību.

turpinu priecāties, ka šajā darbā un kolektīvā ir iespēja izpausties dažādos veidos un justies droši to darot. man tiešām prieks par iespēju atkal izlikties par kostīmu mākslinieci un scenogrāfi un man tiešām arī patīk mūsu kopdarba (es, vīrs un gaismu mākslinieks + režisora vēlmes) rezultāts. vispār man liekas, ka darbs šajā komandā man palīdz lēnām kratīties vaļā no vismaz dažām unsafe/insecure attachment issues šķautnēm.
+ vīrs uztaisīja izrādes scenogrāfijai ļoti skaistu galdu - es gribētu visādas tādas lietas arī mājās, bet, kā zināms, kurpnieku sievas staigā basām kājām..

paldies, ka pasaulē ir stokpots. neesmu bijusi mājās vairāk nekā nedēļu (mamma bija aizbraukusi pakurināt uz dažām dienām). kā atbraucām no Rēzeknes viesizrādes, tā dzīvojam pirmspirmizrādes stāvoklī. naktsmītnē uzturos tikai naktī, gatavot līdzņemšanai nav enerģija. un laika. labi, ja atrodas enerģija un laiks aiziet līdz stokpotam, lai apēstu kaut ko jauku un garšīgu un normālu, nevis kkādus balto miltu aizbāžņus (starp citu Narvīša lēcu salāti ir visai labi, vienīgi nav vegan un cik tad var).
paldies vaarna par jauko pārsteigumu aizvakar (vakar? kad tas vispār bija?) - tas bija tieši tas, kas man nepieciešams.

parīt pirmizrāde, tad otrizrāde, tad pusotra brīva diena, 19.11. jau jābūt Daugavpilī, trešdien izrāde Dpilī un pēc tam brīdi kaut kāds maaaazliet mierīgāks periods ar lielāku potenciālu pabūt mājās, pakurināt krāsniņu un satikt zirdziņu. vien tas, ka visādas atskaites līdz gada beigām jāuzraksta un kkādos pilnīgos nelaikos un superierobežotā laikā jāsamēģī zsv koncerts.

atgriežoties pie aktuālajām lietām - ja kāds zina, kur šobrīd šajā pilsētā var nopirkt kko šādu, lūdzu neslēpiet to no manis. es esmu izskrējusi miljons veikalus un humpalas. nekur nav. bet ļoti vajag. der arī dzeltens vai bronzīgs. galvenais, ka tāds pieguļošs, ar negarām piedurknēm un tāds, no kura nekrīt ārā krūtis.

šorīt pamodos Liepājā, pabiju Saldū, Rīgā, Salaspilī, aizmigšu Smiltenē.

Nedēļas laikā bijām ar bērnu izrādi Tukumā un ar VV Kuldīgā un Liepājā. Vēl priekšā Latgales braucieni novembrī.
Baigā tabora sajūta un kopumā diezgan nogurdinoši, bet dzīvi ļoti atvieglo tas, ka visa komanda nenormāli forša.
Visu laiku ir pleca un aizmugures sajūta.

atgriežoties pie šī, nu jau esmu tikusi tik tālu, ka vakar uzstājos cirka manēžā. baltu zirgu nebija, vienradži gan.

pāris dienas viss paplašinātais kolektīvs (ar otrajām pusēm, bērniem un suņiem) nodzīvojām Zvārtavas pilī.
ļoti, ļoti forši. žēl, ka nesanāca vēl kādu dienu/divas ilgāk.

nākamā nedēļa solās būt samērā stresaina un intensīva atgriešanās realitātē.

laiks iet un runa iet un Valmieras festivāls bija un izbija, bija skaisti un nogurdinoši un labi un tagad es sēžu Sansusī un visu laiku līst, visu laiku līst, visu laiku līst un es vairs nekad negribu neko darīt ar nemierīgo zvēru izrādi, es gribētu kādu laiku būt viena un mājās un skatīties kā stirna grauž manām pupām lapas un nerunāt, vispār nearvienu nerunāt un neuztraukties un nelasīt čatus un nesaņemt epastus, neizdarīt izvēles un neuzņemties atbildību un neko neorganizēt un nekoordinēt. nāk rudens, aiz mākoņiem krīt perseīdas un es jau pirms vairākām dienām ievēroju, ka svīres jau palikušas pavisam maz un stārķi pulcējas baros. es gribētu skriet, jo esmu beidzot iemācījusies samierināties ar būšanu iesprostotai tajā lēnajā ritmā, kas man uzdzen klaustrofobiju. es gribētu iekurt plīti un uz plītsmalas cept poķīšus un es gribētu ietīties lietusmētelī un jāt pa pielijušu, smaržīgu mežu un redzēt sev apkārt sēnes. un man gribas, lai vēl ir silts un peldēt, peldēt no rīta un vakarā un naktī. sansusī, sansusī, sansusī.

principā tas, ko es daru savā šobrīdējā darbavietā ir - mācos, ka viss ir iespējams. man kopumā diezgan dziļi, no manas personīgās eksistences pirmsākumiem, ir iebūvēts, ka nekas nav iespējams vai arī, ja ir, tad tas ir tik drausmīgi grūti un sarežģīti, ka nav vērts. man ir tēvs, ar izcilu prātu un zelta rokām, kas cieš no neapzinātas, drausmīgas trauksmes sajūtas, no kuras ir iespējams paglābties vien sēžot pāris kvadrātmetru komfortzonā pie TV, ar aliņu (vai ko stiprāku rokās) un pēc iespējas neko nedarot un nekustoties. man ir māte, kura ir viena ar pārcilvēciskām pūlēm vilkusi ģimenes vezumu. man ir 8 gadus vecāks brālis, ar kuru bērnībā nebija pārāk labas attiecības un, kura pārspēkam (kaut vai tīri fiziskam) bija neiespējami stāties pretī, arī brīžos, kad it kā bijām iepriekš vienojušies par kkādu sadarbību un/vai savstarpēju neitralitāti. no vienas puses - es it kā allaž esmu ticējusi dzīves skaistumam, laimīgām nejaušībām un veiksmei. no otras - vienmēr licies, ka es stāvu tam visam tā kā tādā maliņā un neesmu tā veiksmes apļa iekšpusē. ka tas drusku uz mani neattiecas. tagad mācos, ka tomēr attiecas. kā jau ar visu - forši, bet stresaini arī.

* brīnījos, kas aprij pupām un zemenēm lapas. pirms pāris dienām, dienas vidū, gāju dārzā pēc zaļumiem un tur vnk ganījās stirna. aprija pupām un zemenēm lapas. liela stirna. manā mazpilsētas mazdārziņā;
* aizvadījām trīs dienu radošo "Mūžīgās izlaušanās" nometni pie mums. viss forši, tikai besīgi mazgāt traukus esošajā setapā;
* nupat sākās "vasaras nometne", saukta arī par vasaras teātra festivālu. ja pērn es stresoju par negaidītu nokļūšanu kostīmu mākslinieces lomā, tad šogad es esmu nemanot kļuvusi jau par aktrisi ar visai gariem tekstiem. no vienas puses man patīk piedzīvojumi, no otras - es sūdīgi menedžēju stresu. tad jau redzēs, ar ko tas beigsies. katrā ziņā arī mans zirgs piedalās izrādē, varēsim apvienot stresus un visu padarīt ekstra stresainu. to mēs protam;
* joprojām dzīvoju bez kompja un bez skaidrības vai varēs salabot esošo vai būs jāpērk jauns, jo labotājs ir aizbraucis uz Černobiļu. lielos vilcienos ir visai patīkami būt bez kompja, mazākos - es enīvei diezgan ilgu laiku veltu torčīšanai telefonā un bezjēdzīgai skrollēšanai;
* atsāku skriet, bet iespējams tūlīt atkal pārtraukšu. jo nav īsti skaidrs, kur araund to darīt pa ne-asfaltu, bet pa asfaltu man sāp mugura.

turpinu apbrīnot savus kolēģus. uztaisīt tiešām labu izrādi tik īsā laikā ir neticami. man jāatzīst, ka es labu brīdi biju visai bažīga par rezultātu, bet beigās sanāca tiešām forši, pēc pirmizrādes aizgāja arī jaudīga diskusija par tēmu. prieks un brīnums arī par bērnu kora profesionalitāti un augsto līmeni.
vakar bija dzimšanas diena - likās, ka būs parasta darbdiena, ar nobūvi un nogurumu, bet kolēģi bija sarūpējuši pārsteigumu jau pēc pirmizrādes un pusnaktī mani meta gaisā jaunu, skaistu un seksīgu vīriešu pulks, kā arī saņēmu vairākas ļoti skaistas un emocionālas dāvanas (piemēram, brīvprātīgā meitene bija man uzadījusi vienradzi) + ļoti lielu aploksni. savukārt vakar pēc nobūves man un vēl vienam jubilāram, kuram bija vārddiena, bija iespēja iepartijbomžot kolēģes māsas dzimšanas dienā - tas bija izcili - lieliska kompānija, skaista vieta, pirts, brīnišķīga šokolādes kūka, grilēts tofu un citi gardumi un tu pats neesi pielicis ne pirkstiņa tā tapšanā, bet vari tā jauki nosvinēt savu dzimšanas dienu.

vēl man uzdāvināja pušķi, kurā ir piparmētras, lavandas un rozes (un vēl šis tas) un tas kopā veido tik izcilu smaržu buķeti, ka es neatteiktos no tādām smaržām. visādi citādi mājās mani sagaidīja karalisko liliju armija - jau kāpjot ārā no mašīnas smarža gāza no kājām. šogad kaut kā īpaši lekni saziedējušas - pa četriem, pat pieciem ziediem uz viena kāta.

*) Saulgriežos anksēju, jo tipa atbraucu mājās, bet visu laiku bija sajūta, ka manā plānā ir caurums un ka kkas nebūs labi topošās producējamās izrādes sakarā. Jo tā top ļoti īsā laikā un pirms Jāņiem visam bija jābūt saudz maz skaidram un sagādātam, lai šodien jau sāktu Cēsīs. No otras puses - pagājšgad es neko neproducēju, bet stāv rakstīts, ka tāpat anksēju;
*) šogad trīsgadu cikla ietvaros Jāņi atkal bija Mētrienā, tur vienmēr ir visforšāk. Un es nenormāli apbrīnoju saimnieku bezgalīgo cilvēkmīlestību. Un arī to, ka var būt skaisti tradicionālie svētki gan bez šizotērikas, gan pastalainuma;
*) var just, ka Cēsis ir pieradušas pie tūristiem. Citas mazpilsētas varētu pamācīties. Vienā ēdinātavā bez problēmām samainīja pārpratuma pēc (neskaidrs uzraksts uz lielās tāfeles) pasūtīto neveģetāro sēņu picu pret veģetāro. Otrā sakompilēja ļoti garšīgus vegāniskus burgerus no pieejamajām sastāvdaļām;
*) no rīta atbildēju uz svarīgiem epastiem, kad kompis vnk čiks un palika melns un kluss un nekādi parastie atdzīvināšanas pasākumi nelīdzēja. Aizstiepu uz remontu, izrādījās, ka kkāda izlīdusi skrūvīte ir radījusi īssavienojumu un nodedzinājusi multikontrolieri. Cēsīs to nelabo, tas ir dārgi un iespējams ilgi. Un pirmizrādes nedēļā, bļe!!!!!
*) visādi citādi viss skaisti. Ā, nu mašīna varētu neizdvest to šausmīgo skaņu un ceļš Smiltene-Rauna varētu nebūt tik drausmīgā stāvoklī - viņš jau tāds visai ekstremāls un atbilst labākajiem Krievijas aizpakaļas standartiem.

ļoti priecājos, ka pēc pirmās sezonas mums ir čupiņa SN nomināciju. par Klāva Īdena Valmierā nomināciju čupiņu arī priecājos.

aizvakar bija pirmizdrāzīte manis producētajiem nemierīgajiem zvēriem. no vienas puses negribas par to vispār neko teikt un domāt, no otras liekas, ka ir lietas, kuras gribētos norakstīt nost, bet nevar saprast, no kura gala sākt. katrā ziņā, priecājos, ka tas ir over. it kā jau nebija nekas šausmīgs un grūts, bet kaut kā beigās sanāca ļoti vilties pāris cilvēkos.
kas attiecas uz pieredzi ar producēšanu - nez, man patīk un padodas organizēt un kārtot, nav arī grūti regulāri atgādināt un bikstīt, bet drausmīgi riebjas, ja vnk ignorē un neatbild vai svarīga informācija nenonāk pie manis, jo kāds neuzskata to par vajadzīgu. besī arī, ja komunikācijas problēmu dēļ jācieš veselam baram cilvēku, īpaši tehniskajiem, kuri jau tā ir pārguruši un pārstrādājušies (un mūsu gadījumā arī slikti apmaksāti). un besī cilvēki, kuri nedara to, kas viņiem būtu jādara un ko viņi ir solījuši izdarīt un kam jau sen ir pāri visi dedlaini, bet tajā pašā laikā jaucas citu darīšanās un reāli traucē strādāt citiem.

vakar Aldis Hartmanis bija atnācis izrādi, kuras tekstā ir iekļauti ļoti daudz viņa random citāti. īsti nav skaidrs vai viņš to pamanīja vai nē, bet pēc izrādes gribēja satikt aktierus un teica, ka tas esot labākais, ko pēdējā laikā redzējis.

šausmīgi priecājos par Dvēseļu uteņa saņemtajām balvām. tagad gan pieaug stress par Sidraba šķidrumu, jo nevar atļauties uztaisīt ne par kripatiņu sūdīgāk, bet laika un mēģu palicis ļoti maz. visādi citādi es esmu pilnīgā esvairsnekadnedzeršu stāvoklī. jaukt dažādus stiprus brūnus dzērienus ar sarkanvīnu ir slikta ideja. toties es brīnumainā kārtā tiešām notusēju līdz pirmajam autobusam, nepadirsu ne kompi, ne visas savas paunas un pa taisno no Spēlmaņu nakts (ja neskaita līkumu caur Kaņepi), 7:00 iekāpu busā un atbraucu mājās.

lai slavēts tas kungs, atklāšanas mēnesis ir over and done. man ļoti patīk Himna un tas ir pat samērā objektīvi, jo es neesmu izrādes tapšanā piedūrusi savus pirkstus. un Dzenīša Vīriešu dziesmas Siliņa izpildījumā cirka manēžā skanēja medžik.
pa dienu atbraucām mājās. Smiltenē slapjš sniegs un istabās 6-7 grādi un redzami elpas mutulīši.
novembra pirmajai pusei vajadzētu būt mierīgākai. tuvākais lielais stress ir pirmizrāde 2. decembrī, izrādei, kurai vēl nav pabeigta rakstīt ludziņa.

visu laiku liekas, ka gribas kaut ko ierakstīt, bet īsti nezinu ko. pēdējās nedēļās ir maz gulēts, vēl mazāk būts mājās un ir darītas daudz, daudz dažādas lietas. esmu bijusi scenogrāfe, producente, apkopēja, sabiedrisko attiecību speciāliste, sagādniece, brīvprātīgo koordinātore un brīvprātīgā darba veicēja, tekstu redaktore, gaismu māksliniece, biļešu kontroliere, ziņnese, interjera dizainere, biroja vadītāja, sabiedrisko attiecību speciāliste un vēl nezkas. JRT aktieru kursa uzņemšanai bija tā reklāma par to, ka jākļūst par aktieri, lai iejustos visdažādākajās profesijās. ziniet, pilnīgi pietiek ar stāvēšanu pie maza, jauna teātrīša dzimšanas vecā, spokainā un kultūrslāņa pilnā ēkā.
"Brīnuma skartie", manuprāt, ir izdevusies brīnišķīga, izstāde "Interlūdija" ir jocīga, bet man pat neriebjas (lai gan mēdz riebties šāda veida māksla), Ezeru konča kophostošana ar cirku bija ļoti stresaina, bet es enīvei labi pavadīju laiku. paši Ezeri gan mani totāli neuzrunā, liekas pilnīgi garlaicīga ļurināšana. protams, prieks, ka citiem patīk. Ekskursijas pirmizrādē, krodziņā "Pie Sniķera", ēdām Terapijas nemeduskūku un sāļās uzkodas. es tāpēc neaizgāju klausīties Thurstonu, jo bijām tieši atkorķējuši pirmos pirmizrādes šampjus un tas mirklis likās kaut kā emocionāli svarīgāks, nekā koncerts. no Skaņu meža es redzēju tikai Tesu un beksteidža for free alkoholu, kas būtiski ietekmēja nākamās dienas pašsajūtu, pieejamo outputa levelu un performances kvalitāti. man patīk darīt skaistas, jocīgas, smieklīgas un īstas lietas kopā ar šiem cilvēkiem. bet mazliet lauž uz pusēm arī tā sajūta, kas ir izraujoties uz mirkli līdz mājām (vai vienkārši domājot par tām). līdz savam mazajam namiņam provincē. tad atkal negribas braukt projām no turienes, tikai kurināt krāsni, dārzā šņikāt nost dažādus fotosintezēšanu beigušus lakstus, pastaigāties, grābt lapas, turpināt peldsezonu un apciemot zirdziņu. svētdienas vakara izjādē pa pļavām satikām milzīgu, daiļragainu briedi, bet atceļā pa baltu miglas jūru ar it kā palēninātiem lēcieniem, kā delfīns, peldēja stirna. un Smiltenē pat uz VIDu iet ir patīkami. šonedēļ cirkā ņemamies ar Valmieras "Pavasara" pārlikšanu uz zirgu staļļa skatuves, ir mazliet mierīgāk nekā iepriekšējā nedēļā. vakar pat aizgāju noskatīties Zvērīgo mīlu Dērķikā un pasēdēju Pilī un Aptiekā, gaidīdama kad darbu beigs trupas tehniskais direktors. Zvērīgā mīla bija samērā smieklīga, dažas ainas izcilas, bet kopumā palika tāda "nu un?" sajūta. rīt paralēli "Pavasara" gatavošanai sākas mēģi izrādei, kas man būs jāproducē. interesē un bail vienlaicīgi. ļoti gaidu atklāšanas mēneša noslēguma pasākumu t.i. Andra Dzenīša vīriešu dziesmas Armanda Siliņa izpildījumā. ceru, ka man būs laiks ne tikai stresot par pasākuma norisi, bet arī noklausīties pašu konci. nāciet arī jūs.

Lai cik neticami tas nebūtu, es esmu ceļā uz mājām. Mājām - mājām, nevis naktsmājām. Ir drausmīgs nogurums, neizgulējums, pohas, bet ir arī baigais prieks, lepnums un labi pavadīta laika/darba sajūta. Man ļoti, ļoti patīk strādāt šajā komandā un man liekas mums kopā ļoti labi sanāk.

Lai cik neobjektīvi tas arī nebūtu, ņemot vērā manu iesaistes apjomu šajā projektā, ekskursijai cirkā būtu jāsanāk nenormāli krutai. Lielākais klupšanas akmens šobrīd ir augstās tehnoloģijas un par maz laika un cilvēkresursu to pilnīgai savaldīšanai.
Visādi citādi - drausmīgs miega bads.