*

sēžu cirkā, no kaut kurienes skan costa diva un man liekas, ka es sēžu oblomova dežūrā. diennakts laiks ar atbilst. labi, ka nesēžu gan.

kopš septembra esmu atkal kļuvusi par nodokļu maksātāju. alga smieklīga, toties viens no diviem vārdiem amata nosaukumā ir "direktore".

1) Topošas izrādes vajadzībām gribētu parunāt ar cilvēkiem, kuriem gadījes piedzīvot kādu negadījumu cirkā. Sākot ar "lācis dresētājam nokoda roku", beidzot ar "iesēdos cukurvatē" - viss der. Ja zini vai esi piedzīvojis kādu cirka misēkli, lūdzu, padod ziņu. Paldies.

2) Izrādes vajadzībām tiek meklēti 2, pēc iespējas lielāki televizori. Televizoriem jābūt darba kārtībā, galvenais, lai rāda bildi. Varbūt kādam aizņem vietu un krāj putekļus kāda veca plazma. Varu pats atbraukt un savākt.

3) Izrādes vajadzībām meklējam dekoratīvus objektus ar suņiem. Primāri - šķīvīšus. Priecātos arī par spilveniem un stikla figūriņām un visām citām lietiņām, ko vēl pat nespējam iedomāties.

man liekas tik jocīgi, ka viens no maniem agrīnās bērnības sapņiem bija uzstāties cirkā ar baltiem, izpušķotiem zirgiem, bet tagad es strādāju ar jaunu teātri/trupu, kuras galvenā skatītāju zāle tiek iekārtota bijušajos cirka zirgu staļļos.

fests beidzās ar tādu labu sajūtu, ka manī ir atgriezies prieks strādāt ar teātri. pēc 11 gadiem JRT man likās, ka es vairs nekad negribēšu strādāt neko ar teātri saistītu, bet šī pieredze Valmieras festivālā bija kaut kādā ziņā dziedējoša un iedvesmojoša. katrā ziņā ir viegli darīt arī visādas čakarīgas lietas, ja jūti, ka tev uzticas un nedžadžo un dod brīvību. tai skaitā - brīvību uzņemties atbildību arī par lietām, par kurām tā konkrēti neviens nav prasījis uzņemties atbildību. tas viss ir rezultējies ar to, ka šodien pateicu trīs jāvārdus trim projektiem tuvākā pusgada laikā - divi no tiem pa lielam saistīti ar izrāžu producēšanu, viens ir palīdzēt režijas studentu darbam ar kostīmiem un skatu no malas, lai sagatavotu izrādi Patriarha rudenim. kā arī - in general palikt kopā ar Kvadrifronu un darīt ar viņiem kopā lietas. sūdīgākais ir tas, ka par to visu visai maz maksā un tas viss nozīmē daudz būt Rīgā, bet gan jau - nāks laiks, nāks padoms un gan jau sapratīšu kā iegrozīties.

atgriežoties pie festivāla - vakar pēc diviem Pavasariem, nobūves un neticami zibenīgas busa uzkraušanas, paspējām vēl uz Tropas Reptīli. tā bija ļoti savāda pieredze. bija kāds posms izrādes laikā, kurā es domāju par to, ka būtu labi pēc izrādes nesatikt nevienu no Ingām, jo... nu... hmmm, bet kaut kā tā izrāde nemanot un slepus ievilka, savilka, apvārdoja un beigās, izejot ārā, visi bijām tādi, burbuļaini. kaut kādos psihes slāņos tā izrāde izrādījās ļoti iedarbīga. bet nu līdz šim no redzētajām Tropas izrādēm, neviena nav bijusi sūdīga.

par pašu festivālu varu teikt to, ka viņš turas kopā pateicoties faktam, ka LV teātra peļķe tāda maza un neviens negrib (nav arī izdevīgi) ne arvienu baigi sadirsties. jo, saistībā ar organizēšanas kvalitāti, tādu iemeslu bija visnotaļ daudz. mūs glāba personiskie kontakti ar dažu labu valmierieti, kā arī tas, ka bijām tikuši pie trim nenormāli foršiem un izdarīgiem asistentiem.

pirmizrāde pienāca un pagāja. viss beidzās labi. kvalitāti grūti novērtēt, stāvot ar vienu kāju izrādes šūpulī, bet manliekas ir lērums ar foršām lietām un skatoties nav kauns. pēc tam bija epikšit vip ballīte turpat šķūnī, ar karaoki un pusdzīvo mūziku. kojās biju četros naktī pilnīgā komā un tad sākās vakara skumīgākā daļa. sēdēju veļasmazgātuvē uz grīdas un skatījos, kā vešenē griežas izrādes kostīmi. ja es būtu uzgājusi uz istabiņu, tad būtu atlaidusies, ja es būtu atlaidusies - nekādi spēki nebūtu varējuši mani atkal dabūt augšā. bet kostīmiem bija jāpaspēj izžūt līdz šodienas dienas izrādei, tāpēc neizžaut uzreiz nebija opcija.
šodienas lielākais prieks ir par to, ka es neesmu aktrise, jo tas, ka viņiem bija pēc vakarnakts bija jāspēj nospēlēt divas izrādes pēc kārtas, smacīgā, karstā, nevēdināmā telpā ir ļoti, ļoti neapskaužami.

mazāk nekā nedēļa līdz pirmizrādei. plaisa starp režisori un pārējo komandu - gan aktieriem, gan neaktieriem aug. nevar saprast, kur ir problēma - vai tiešām tikai valodas barjerā, jo it kā taču visi forši cilvēki, visi it kā normāli runā angliski, ir arī kas labi runā vāciski. bet visu laiku ir pieaugoša diskonekšena sajūta un tas nepalīdz ne aktierspēlei, ne scenogrāfijas izveidei, ne kostīmu meklēšanai.

visādi citādi - šīs vasaras zen moments ir iepeldēt ūdenstilpnē (pārsvarā Klievī, Niedrājā vai Gaujā), pagriezties uz muguras un kustinot locekļus tikai tik, lai negrimtu, dreifēt, skatoties debesīs. ausis zem ūdens - nekādi trokšņi netraucē. skan tikai sava elpa un jocīgas ūdensskaņas. vilnīši šūpo. bet virs galvas mākoņi (parastie vai sudrabainie), dzidras debesis, svīres, citi putni, zvaigznes, mēness, sikspārņi, kukaiņi, koku gali, lidmašīnas un tukšums.