The Hyperion Cantos form a tetralogy of science fiction novels by Dan Simmons.
Jā, tas laikam ir kaut kur gaisā šobrīd. Nekad vēl nav bijis tā, ka man lasot kādu grāmatu ik pa brīdim nāktos secināt, ka tieši šobrīd to lasa vēl kāds visplašākajā paziņu lokā. Un vēl kāds. Un vēl. Un vēl.
Nezinu kāpēc tā.
Nezinu kāpēc īsti lasīju pati.
Nezinu kāpēc izlasīju.
Tetroloģija ir episka vistiešākajā vārda nozīmē. Tur ir kaut kas no, šķiet, jebkura iedomājamā sci-fi apakšžanra un kvazi žanra no Lavkrafta līdz Gibsonam.
Milzīgas cilvēces kolonizētas kosmosa platības, mesiānisms, reliģiskā apoloģētika un ceļošana laikā. Citplanētieši, ģenētiski modificēti cilvēki, nanotehnoloģijas, neatkarīga mākslīgā inteliģence, kiborgi un mazsaprātīgi zombij-kloni. Datasfēras un no Civilizācijas atrautas maziņas, par primitīām kļuvušas civilizācijiņas. Kosmiskas batālijas un neveiksmīgas pīļu medības purvā. Mesijas vientulība tuksnesī un primitīva kultūra, kam jāsadzīvo vienotā barības ciklā ar milzīgiem plēsīgiem tārpiem.
Vai jebkas no augstāk minētā Tev ir iemesls, lai paņemtu palasīt grāmatu?
Tad ņem un lasi tur ir viss tas un vēl vairāk. Tās ir labas grāmatas. Hugo un Locus nepiešķir ne par ko. Veiksmīgu piedzīvojumu.
Bet, ja vēlies lasīt tās dēļ iemesliem, dēļ kuriem lasīju es... Varbūt labāk noliec atpakaļ plauktā.
( ... tālāk ... )
Viņa gribēja zīlēt tējas biezumos, bet kā parasti lietoja tējas maisiņus. Visas pērles palika apslēptas sakuras zaros.
Es nevaru pat aprakstīt visas tās malas, stīgas un vietas manī, kurās šis atbalsojas.
Reizēm tā notiek. Pat viens vienīgs teikums, viens vienīgs attēls pēkšņi uz mirkli padara caurspīdīgu to aizkaru starp mums zināmo, un mums nezināmo.
Un tu nekad nezini kāpēc.
Un jaa piedereet peleekajai masai nav negods. Tas ir normaali. Ja kaunies no peleekaas masas, tas nozimee, ka kaunies ka esi cilveeks, kaunies, ka apkaart ir tik daudz tev liidziigo
Kāds lielisks sauklis laikam, kas gana daudziem, jo īpašu recepšu žurnālu redaktoriem, asociējas vienīgi ar muļķīgu baznīcas aizliegumu ēst gaļu, ko tad var cītīgi apiet gaļas karbonāžu vietā ķeroties pie zivju, seleriju un austersēņu karbonādēm. Manas šīsdienas izlepušās trīs ēdienu pusdienas – laša zupa, cepts lasis, kamambērs desertā un jogurta glāze uzkodām laikam pat glīti atbilst šīm brīnišķīgajām idejām par gavēni... Tikai vai ir kāda reliģiska konfesija, kas mūsdienās gavēni tiešām tulko šādi?
„Tu taču ēd lai dzīvotu, nevis dzīvo lai ēstu” – iesaka atcerēties tiem, kuriem neskādētu ierobežot savus ēšanas paradumus un šķirties no dažām liekām mārciņām, kilogramiem vai vienkārši samazināt Ņūtonu skaitu, ar kuru tie iedarbojas uz savu kurpju pazolēm. Bet cik īsti pamatots ir šāds ieteikums? Galu galā, ir tikai divas ļaužu grupas, kas patiešām dzīvo, lai ēstu.
Viena – ēdiena baudītāji, kas noaudīs gan ķīniešu gaumē dzīvu pagatavotu zivtiņu (spoguļkarpu, tās, šķiet, vienīgās spēja izdzīvot gatavošanas procesu, kas iekļāva gan daļēju sagriešanu gan sekundēs mērāmu iemērkšanu verdošā eļļā), gan līdzīgu zivtiņu, kuras ķermenī pēcnāves procesam dabīgi ļāvuši notikt laipnie Ledus salas iemītnieki.
Otra – svara vērotāji un citi fanātiskie diētiķi, kas ir spējīgi burtiski stundām ilgi runāt par to, kāpēc šī maize ir veselīgāka par to un cik daudz jaunas lieliskas un garšīgas receptes viņi izdomājuši, kas nepārsniedz ēdienreizei atvēlētos 3 punktus (vai, piemēram, 300 kalorijas tiem, kas savam svaram seko līdz citā veidā).
Bet pārējie no mums, vienkāršie cilvēki – mēs dzīvojam citu mērķu labā, mums ir citas apsēstības. Un ēšana - tikai viena no dzīves izpausmēm. Mēs patiešām ēdam tikai tādēļ, lai dzīvotu.
Understand the rules, and know how and why to follow the rules, before you attempt to break them.