Par to aiziešanu no senčiem, es vairāk domāju attieksmi pret zārka *esamību* mājās, ne to pārējo... bet tas nu tā.

Pažobele - e, nav pažobeles. Ir pagrabs, jauks un sauss, bet nav pažobeles. Senčiem tādu pagrabu nebija...

Un zinu, ka zārkus nedāvināja... Taisīja jau gan ne tikai sev, bet arī citiem (nestāsti, ka katra sieva pati sev zārku uztaisīja.) Tagad mēs daudz ko netaisam paši, ko senči taisīja... Bet kāpēc tas ir mainījis pašu attieksmi pret lietām un norisēm?


Vienkārši, kapiem ar dīvainu nosaukumu garām braucot, pēkšņi tāda doma prātā ienāca. Un šķita laba esam.
Pie tam, "dāvināšana" nav obligāti svinīgs ceremoniāls kaut kā pasniegšanas akts... tie man vispār šķiet muļķīgi, neaktarīgi no dāvināmā objekta.

Jā par tām sievām ar cirvi rokās, kas tēš dēļus savam zārkam es ar iedomājos tikai tad kad jau biju ielicis comentu:)

Jā cilvēki šodien ir pārāk sašaurinājuši jēdziena dāvana nozīmi un arī to kā šī dāvana var tikt pasniegta.

Un arī pārāk bīstas no aizgājējiem. Bet tādi cilvēki ir baidas no tā ko nezin un nesaprot.

Vispār jau bīstas ne tik daudz no aizgājējiem, kā ir savtīgi attiecībā uz to, pie kā pierasts, kas visu laiku ir bijis, a tagad vairs nebūs

Baida neatgriezeniskums, nelabojamība un neaizstājamība....

Jo kas tad tur par līķi ko nesaprast... paņem grāmatiņu un izlasi visu par pēcnāves pārmaiņām - viss ir jauki dokumentēts - nav kā ar dzīvu cilvēku, par kuru joprojām daudzas būtiskas lietas nav zināmas.

Tā jau ir bet daudzi cilv pat neuzdrīkstas paņemt to grāmatiņu. Tas ir TABU, kas ieaudzināts jau no bērnības. Lai gan paši viņi nezin kapēc viņiem tam jāseko. Doma apmēram -> A janu, kas to zin, labāk nezaimot<- un tamlīdzīgi

acīmredzot man tik svešas izjūtas, ka grūti pat pieņemt tādu esamību citos.

Tā gadās.

Reiz kādu savu draugu izvedu tumsā cauri kapiem. Bija daudz sveču. Viņš gandrīz pielika bikses:) Takā tā tiešām ir realitāte...

Nja...

Nē, es saprotu, atbilstošā noskaņojumā, uz brīdi var palikt bail.
Ne tik daudz no tā, ka kapi - bet no tā, ka tumšs un ehm... pēkšņi atceries visus nostāstus par maniakiem, kas pa kapiem mēdz slapsīties.

Ir jau tās nekontrolējamās bailes... bet arī kapos tās drīzāk ir bailes no kapiem kā kaut kādā apziņas stūrīti esoša mitoloģijas simbola, nevis no mirušajiem...

Nu vot jābaidās jau no dzīvajiem, mirušie neko ļaunu nemēdz darīt. Bet to ka viņam palika bail no kapiem kā tādiem un vēl sveces, tas bij redzams pēc sejas un jūtams pēc balss.